Citreiz vilkiem vienreiz bijis jāiet pie Dieva apprasīties, ko Dievs viņiem vēlējis ēst. Bet viens vilks, slinks būdams, ap-meties par slimu un nav gājis, teikdams: “Redzēs gan, kā Dievs man atsūtīs labu cepeti, ja dabūs dzirdēt, ka esmu slims!” Bet citi vilki apsūdzējuši, ka sliņķis tīšām mājā palicis.
“Labi!” Dievs teicis, “gan viņu dabūšu!” Slinkais vilks vienu dienu, otru dienu izgaidījies cepešus; bet velti. Nevarējis vairs ciest, kā gribējies ēst. Nekā darīt, bijis jāceļas augšam un jāiet Dievam ēst prasīt. Dievs jautājis: “Vadzi, kur tad tu biji viņdien, kad citi vilki te sanāca?” “Slims biju!” “Ja slimību būsi redzējis, tad tiksi vesels, bet ja nebūsi redzējis, tad dabūsi redzēt!” Bet vilks to nemaz neklausījies; viņš tik kunkstējis: “Vai, kā gribas ēst; vai, kā gribas ēst!” “Nekunkstil” Dievs uzsaucis, “eji uz māiām! Uz ceļa satiksi vīru, to vari ēst!” Labil Nu gājis, gājis – uz vienu reizi ieraudzījis lielu vīru. Vilks aizstājies vīram priekšā, sacīdams: “Vīrs, es tevi ēdīšu!” “Labi!” vīrs atbildējis, “bet tad man drusku tepat grāvī jā-nomazgājas, tu redzi, cik melnis esmu, kā tādu ēdīsi.”
Tas vilkam paticis: lai mazgājoties! Vīrs mazgājies, mazgājies; bet to darīdams nezin, kā attapis grāvmalā labu ērkšķu stibu nogriezt. “Vadzi, ēdēj, nu esmu balts, bet ļauji man savā astē noslau-cīties!” Ja, ja, lai slaukoties. Bet nu vīrs saķēris vilku pie astes un sācis ar ērkšķu stibu nežēlīgi mietēt: atvelējis vilnu ar visu ādu no sāniem. Vilks briesmīgi kaucis pēc palīga. Saskrējuši citi vilki vīram atmaksāt; bet vīrs uzsprucis kokā. Vilkl sākuši koku krimst, lai dabūtu
vīru rokā. Tomēr vīrs bijis gudrs; viņš, labi paredzēdams, ka sasistajam vilkam drīzi jo drizi jāsprāgst — saucis: “Lai būs, kam būs, plikajam jau būs; pēc tiem citiem arī būs!” Kamēr tur saucis, sasistais vilks patiesi pagrīļojies sāņus un nosprādzis. Citi vilki, to redzēdami, sabijušies un iebēguši mežā.
Dāvus Kr. Vircavā.