Vanags briesmīgi bij izsalcis. Un, kā par spīti vēl, nekur un nekur iedomāties kumosu saķert. Ozolā, tur nu būtu bijuši pūculēni ligzdā: bet vecā pūce tup klāt, kā piesieta – eji nu eji! Beidzot gudrinieks pielēks klāt un klidinās itin tā laipni: “Vai! kas tev par skaistiem bērniņiem! – tīri vai acis mielojas.”
“Tādi paši, kā māte, tādi paši, kā māte!” pūce lepni atbild un neatkust ne pēdu. “Diezin, vai tādi mazi balodīši daudz ēd par dienu? Tu jau gan nemaz neesi ēdinājuse šodien?” vanags vēl ierunāsies; bet pūce atcērt: “Ko vīrišķi zin, kā bērni ēdināmi: mani bērni var daudz ēst, bet daudz arī bada paciest.” Nekā darīt: bij jāatkāpjas ar kaunu viltniekam.