Senos laikos kāds virs aizgājis uz mežu malku cirst. Atradis, sausu koku un sācis to cirst.
Tā strādājot, pienākusi lapsa un sacījusi: «Ko tu te dari? Es tevi ēdīšu.»
Šis nu lūdzis, lai lapsa viņu laiž vaļā, un vēl apsola izmācīt lapsu stabuli pūst. Lapsa ar mieru. Vīrs sameklējis labu siekstas gabalu un saka lapsai: «Ņem tu šo galu mutē, es no otra gala tevi pamācīšu, un tā tu iemācīsies stabulēt.»
Lapsa paņem siekstas galu mutē, bet, virs kā dod ar cirvja pletu pa otru galu, tā lapsa atkrīt augšpēdu uz muguras un nevar vairs piecelties. Pa to laiku virs laižas bēgt uz māju, bet necik tālu nebija noskrējis, kad satiek vilku. Vilks prasa viņam: «Kur tu skriesi? Es tevi ēdīšu.»
Virs sāk vilku lūgties: «Mīļo draudziņ, neēd mani, es izmācīšu tevi vijoli spēlēt, un ar šo amatu tu vienmēr varēs! nopelnīt maizi,»
Vilks padomāja un bija ar mieru. Virs aizveda vilku pie celma, iešķēla to vidū un teica: «Liec kājas šai šķēlumā, es tev palīdzēšu, un tad tu varēsi iemācīties vijoli spēlēt.»
Kā vilks ielicis tai vietā kājas, virs mudīgi izrāvis cirvi, un vilka kājas iespiestas celmā, ka neko darīt. Vilks lūdzies, lai vīrs laižot viņu vaļā, viņš šo vairs neēdīšot, bet virs neklausījies un devies pats uz māju. Necik tālu neaizgājis, saticis lāci. Lācis prasa: «Kur tu skriesi? Stāvi!»
Vīrs nobijies un nezinājis, ko darīt. Te uzreiz viņam iešaujas labs padoms prātā, un viņš saka lācim: «Mīļais kungs, es izmācīšu tevi par melderi, un tu tā varēsi visu mūžu pelnīt maizi.»
Lācis padomāja un bija ar mieru, neaiztika vīru, lai tik izmāca viņu par melderi. Nu viņi gāja, gāja, kamēr piekusa. Lācim uznāca miegs, un viņš saka vīram: «Ko es lai daru, bet bez miega es nevaru vairs tālāk tikt.»
Vīrs saka: «Nu liecies te pie akmeņu kaudzes, kamēr tu gulēsi, es uztaisīšu dzirnavas, un, kad tu būsi izgulējies, es tevi pacelšu un mācīšu par melderi.»
Lācis nolikās pie akmeņu kaudzes un aizmiga ar tādu miegu kā jau i visi lāči.
Vīrs netaisa vis dzirnavas, bet ņem akmeņus no kaudzes un krauj lācim apkāri Tā viņš to apkrauj no visām pusēm ar akmeņiem un virsū uzveļ vēl vienu pavisam lielu akmeni, tā ka lācis ar saviem spēkiem vaļā tikt vairs nevar. To izdarījis, vīrs priecīgs dodas uz māju, lai vēl kādu ceļā nesastaptu.
Bet nu pa to laiku, kamēr vīrs darbojās ar lāci, lapsa bija no savas nelaimes tikusi vaļā un nu laižas vīram paka). Skrien,, skrien, redz, ka vilks kājas celmā iespiedis, nevar tās izraut un lūdz lapsu palīga. Viņa palīdz vilkam tikt vaļā, un abi izstāsta viens otram savas bēdas. Viņi redz, ka tas pats vīrs bijis vainīgs abas reizes, un laižas abi tam pakaļ. Skrien, skrien un redz lāci, kas, apkrauts akmeņiem, lūdzas, lai taču viņu atsvabina. Vilks ar lapsu ar mieru, atbrīvo lāci, un lācis viņiem izstāsta visas savas lietas. Nu viņi saprot, ka atkal tas pats vīrs arī lāča nelaimi vainīgs. Viņi nu visi trīs dzenas vīram pakaļ, lai tik varētu to saplēst.
Virs dzird, ka zvēri dzenas šim pakaļ. Viņi paņem resnu vēzi pārliek par plecu un Iet tik tālāk. Kad zvēri vīram jau labi tuvu pieskrējuši, šis noņem vēzu no pleca un mērķē ar to it ka ar bisi.
Zvēri pārbijušies doma, ka vīrs – mednieks, dodas tik mežā iekšā, bet vīrs laimīgs iet uz māju. Tā viņam izdevās izbēgt no plēsīgajiem zvēriem.