Reiz dzīvoja vecs vīriņš, kas pelnīja savu maizi, abras taisot. Bet gadījās, ka reiz vīriņam aptrūkās darba un maizes. Par laimi, kaimiņu saimnieks teicis, lai viņam uztaisot abru, kā algu tad saņemšot maizi.
Labi. Uztaisījis ar un nesis kaimiņu saimniekam. Bet todien bijis traki karsts. Nesamais smags, vīriņam spēka maz, tādēļ nolicies. mežā zem kupla ozola atpūsties, bet abru uzlicis sev virsū.
Te pēc kāda laiciņa atlec zaķis un brīnās, ka labs galdiņš esot, tikai nekas nav virsū.
Pa brītiņu atnāk lapsa, nosēžas uz abras zaķim blakus un brīnās, ka varen skaists galdiņš esot, tikai nekas neesot virsū.
Vēl pēc brītiņa atskrien vilks. Šis tāpat: jauks galdiņš, tikai nekas nav virsū.
Pēdīgi atnācis ir lācis. Šis tāpat: jauks galdiņš, tikai nekas nav virsū.
Tā sēdējuši visi, kamēr attapušies: vai nevarot kādu maltīti sagādāt? Kā ne! Vari Un visi aizgājuši katrs uz savu pusi.
Pēc brīža nākuši jau katrs atpakaļ. Lācis atnācis ar bišu stropu, vilks ar aunu, lapsa ar zostēviņu un zaķis ar kāpostu galvu.
Sākuši mieloties. Te vīriņš zem abras pakustējies. Tā lācis: «Kas to galdiņu kustina?»
Nekas. Ēduši tālāk. Te vīriņš atkal pakustējies. Nu vilks: «Kas to galdiņu kustina?»
Nekas, ēduši tālāk. Te atkal vīriņš pakustējies. Nu lapsa uztraukusies savukārt, bet tomēr ēduši tālāk.
Bet nu vīriņš apgriezies uz otriem sāniem. Nu zaķis uztraucies pār mēru un laidies bēgt. Viņam pakaļ skrējuši ir lācis, ir vilks, ir lapsa.
Bet vecajam abru taisītājam palika medus, gaļa, kāposti. Par abru tas arī vēl dabūja maizi no kaimiņa, un nu viņam bija pārtikas ilgam laikam, jo cik nu viņš, vecs vīrs, var noēst.