Viens vīrs, nostrādājies pa tīrumu, pūtinājis zirgu un ēdis maizi. Velis iet garām un prasa: «Ko tu tur ēd?»
«Sausu maizi.»
«Vai tev pavalga nav?»
«Kad nav savas govs, tad nav ar pavalga.»
«Ja tu būsi ar mani pa draugam, tad es tev aizdošu govi. Bet pēc trim gadiem es nākšu govij pakaļ.»
Vīrs ir ar mieru, un velis tam atved lielu, brūnu govi. Vella govs dod dikti daudz piena, un pēc trim gadiem vīrs jau ir labi iedzīvojies. Atnāk velis un saka: «Es nu atnācu pēc govs.»
Vīram ir žēl tādas labas govs, viņš negrib tās atdot un prasa: «Pēc kādas govs?»
«Pēc tās pašas, ko es priekš trim gadiem tev aizdeva.»
«Tā jau no manis aizbēga un pa mežu vien vairs dzīvo.»
«Parādi, kur viņa mežā ir!»
Aiziet abi mežā, kur vīrs uzmeklē lāci un rāda vellam: «Lūk, kur tava govs!»
Velis iet lāčam virsū, izstiepj rokas pretī un aicina: «Dumal, Dumal!»
Lācis skatās, skatās – tad krīt ar savām ķepām vellam virsū. Velis gan turas dūšīgi pretī, bet pietrūkst spēka, pēdīgi izraujas no lāča nagiem un aizbēg. Cīņas vietā vīrs atradis tikai tādus kā tāss gabalus zemē.
Tā nu vīrs paturējis govi, un velis vairs ne acis nerādījis.