Lācis un stiprinieks
Vecos laikos mežos bīš daudz lāču un ļaudis dabūši bieži ar viņim satikties. Bīši arī stipri cilvēki, kas no lāčim nekā daudz nebijušies. Reiz viens
Vecos laikos mežos bīš daudz lāču un ļaudis dabūši bieži ar viņim satikties. Bīši arī stipri cilvēki, kas no lāčim nekā daudz nebijušies. Reiz viens
Viens vīrs mežā lielā salā uzkūris uguntiņu sasildīties. Ne cik ilgi – lācis klāt, lai ļaujot šim arī pasildīties. Atļāvis. Tad lācis itin mierīgi notupies
Saimnieks brauca pilsētā un satiek lāci. Lācis saka: “Es tevi nomaitāšu!” “Nemaitā vis mani, došu tev cūku ieēsties.” Labi, lai tad rītu atsūtot. Rītā saimnieka
Vagāre brauc pa ceļu un satiek lāci. Lācis uzbļauj: “Vīrs, es tevi ēdīšu!” “Ko nu mani ēdīsi? Es atvedīšu tev labāk auzu vezumu, vīru, zirgu
Kāds lielskungs brauca pa biezu mežu. Te uz reizi – kur bijis, kur nebijis? – lācis caps! no krūmiem ārā, un grib lielkungu apēst tīri
Viens vīrs meža taisījis muldu. Patlaban mulda gatava, te paskatās – vai traks! Turpat necik tālu čāpo lācis. Kur nu mukt? Vai kokā līst? Lācis
Arāš aris mežmalā ar raibu zirgu. Iznāk lācis no meža, apskatās un viņam iepatīkas zirga raibā spalva. Viņš danāk pie arāja un prasa: “Vai mani
Vīrs ara ar sarkanu seķi. No meža iznāk lācis un saka: – Vai, kāds tavs zirgs raibs un jauks! Vai nevari arī mani tā noraibot?
Lācis izkāpis saimniekam bites un saimnieks par to lāci izrāmījis. Šis solījies saimniekam savas sāpes atdarīt. Pēc kāda laika abi atkal salabījušies: lācis saimniekam neatriebsies,
Saimnieks aris līdumā. Zirgs, nodzīts, lāgā nevilcis. Saimnieks par to dusmojies: “Kaut tevi lāči apēduši!” Tūliņ lācis arī no meža ārā: lai tikai dodot šurp!
Vienam saimniekam bija pelēks runcis. Tas arvienu gulēja siltā krāsnī. Reiz kalpone Lība bija sabāzusi malku krāsnī, kā rītā maizi cept, un runcis bija palicis
Reiz lācis ar vilku nodomājuši iet kaŗā. Tie gāja, gāja un meklēt meklēja savus pretiniekus. Vilks sacīja lācim: Vadzi, es līdīšu zem sārta, bet tu
Leitis dabraucis pie kroga, piesien zirgu pie margām un pats ieiet krogā. Kamēr viņš krogā, tamēr lācis, kas dīdītājiem atsprucis, ieraušas kamanās. Zirgs, mežona smaku
Lācis, savā migā gulēdams, reiz saķēris vienu nebēdīgu peli. Pele nu sākusi dikti lūgties, lai palaižot šo vaļā, nelaimes gadījumā šī arī viņam palīdzēšot. Par
Ģēģerim bija suņa vietā kaķis, kas viņam ikdienas uz jakti līdz gāja. Daudzreiz viņam gan bija bez kāda medījuma mājā jāpārnāk, bet vienreiz viņam laimējās
Reiz kaķis atnācis pie nespēcīga medinieka un lūdzis, lai dodot viņam pajumti; viņš būšot par to labumu palīdzēt medījumus apgādāt. Labi. Medinieks bijis ar mieru.
Vienreiz lielā, lielā mežā mājoja dikti viltīga lapsa: tā pievīla visus zvērus. Bet lācis, gudrais vīrs, domāja: “Lai nu kā, bet mani jau lapsa nepievils.”
Are, tas bijis tanīs laikos, kad cilvēki, lopi un zvēri varējuši sarunāties. Toreiz nogājis kāds vīrs uz mežu malku cirst, uzmeklējis sausu koku un sācis
