Citreiz vilkiem vienreiz bijis jāiet pie Dieva apprasīties, ko Dievs viņiem vēlējis ēst. Bet viens vilks, slinks būdams, ap-meties par slimu un nav gājis, teikdams: “Redzēs gan, kā Dievs man atsūtīs labu cepeti, ja dabūs dzirdēt, ka esmu slims!” Bet…
Lasīt tālākVienradzis iet skrieties ar cilvēku
Vienradzis nav gribēš ticēt, ka cilvēks esot parāks par visim zvērim, un uzaicināš cilvēku skrieties. Cilvēks arī bīš ar mieru skrieties, izracis ceļā, kur abim jāskrien, dziļu bedri un pārlicis tur laipu pāri. Kad nu sākuši skrieties, tad cilvēks pārskrēš…
Lasīt tālākNo cilvēka jābaidās
Ēlivants dzirdēš, ka visi zvēri baidoties no cilvēka, bet viņš lielījies, ka viņam nebūtu no cilvēka bailes, lai tik parādot, kur cilvēks esot. Lapsa uzņēmusies par rādītaju un izvedusi ēlivantu no meža uz ceļa. Pa to ceļu gāš viens puika…
Lasīt tālākLācis grib plēst cilvēku
Viens vīrs mežā lielā salā uzkūris uguntiņu sasildīties. Ne cik ilgi – lācis klāt, lai ļaujot šim arī pasildīties. Atļāvis. Tad lācis itin mierīgi notupies pie uguns sildīties. Te – kur gadījusies, kur ne? – atskrien lapsa; bet nenāks vis…
Lasīt tālākKā cilvēks lāci piemānījis
Lācis izkāpis saimniekam bites un saimnieks par to lāci izrāmījis. Šis solījies saimniekam savas sāpes atdarīt. Pēc kāda laika abi atkal salabījušies: lācis saimniekam neatriebsies, ja tad un tad, tur un tur saimnieks aizjās tādā zirgā, kāda lācis nepazīs.
Lasīt tālākLācis grib plēst cilvēku
Saimnieks aris līdumā. Zirgs, nodzīts, lāgā nevilcis. Saimnieks par to dusmojies: “Kaut tevi lāči apēduši!” Tūliņ lācis arī no meža ārā: lai tikai dodot šurp! Saimnieks satrūcies un lūdzies: lai mazākais vēlot vēl šo līdumu pabeigt, tad, tad. “Labi, labi!”…
Lasīt tālāk