Necik tālu no viena kroga bija vienam saimniekam mājas. Vienu svētdienas vakaru tanī krogā ir balle, visi ļaudis noiet projām uz krogu; bet tik viens vīrs palicis mājās. Viņš sēž un domā, vai viņam ar’ būtu vērts uz krogu iet. Labi ilgi domājis: ies gan. Ejot pa to ceļu, kas uz krogu aizved, satiek vienu vilku.
Tas vilks saka: “Es tev(i) ēdīšu.” Vīrs apdomājis atbild: “Laid man uz mežu muti nomazgāt.” Vilks saka: “Ej un nomazgā ātri!” Vīrs nogājis nemazgā vis muti, bet griež rīkstes. Laba pulka rīkstes aiz jostas sabāzis, iet atpakaļ, satiek to pašu vilku. Vilks prasa: “Vai nomazgāji muti?” Vīrs atbild: ja; kur lai viņš muti noslauka?
Vilks saka: “Slauki manā astē!” Vīrs neslauka vis muti, bet tin roku ap asti. Kad nu vīrs stipri aiz astes noņēmis, sāk nu sukāt ar tām rīkstēm un nosukā tīri pliku un tad nu palaiž vaļā. Vilks sāk kaukt, pasūrējis labu gabaliņu. Un nu vīrs redz, ka nāk vilki kā dulli no meža ārā. Šis (vīrs) iekāpis vienā kokā. Un nu tie vilki saskrējuši ap to koku. Plikais vilks izceļas stāvu un citi vilki sāk kāpt viens uz otru. Trīs vilki trūka, ka(d) būtu pie vīra tikuši augšā. Un nu vīram paliek bail un sauc: “Lai būs, kam būs – plikajam būs; lai būs, kam būs – plikajam būs!” Mans plikais no apakšas ārā un projām uz mežu. Citi sāk kauties, citi nositas krizdami, kamēr reti tik savu dzīvību glāba. Kad nu vilki pulka nosisti, pagalam, vīrs kāp no koka zemē un tad nu iet uz krogu un dzīvo lustīgi; bet bailes ar’ diezgan ir bijis.
J. Gusts Ķenčos, A. Bīlenšteina krājumā