Viens vīrs mežā lielā salā uzkūris uguntiņu sasildīties. Ne cik ilgi – lācis klāt, lai ļaujot šim arī pasildīties. Atļāvis. Tad lācis itin mierīgi notupies pie uguns sildīties. Te – kur gadījusies, kur ne? – atskrien lapsa; bet nenāks vis tuvu, labu gabaliņu no uguns atstatu nostājusies un tikai saucot: “Vai, vai, vai, kā kājiņas salst! kājiņas salst!”
Vīrs aicinot: “Nāc pie uguns sasildīties!” “Ietu gan, bet man bail no tā spalvainā.” Tad lācis skubinājis vīru: “Teic, ka esmu celms!” Vīrs tūliņ: “Tas jau vecs, apdedzis celms!” “Ja, kad tas celms, kapēc tad tā rēgojies?” atteikusi lapsa un aizskrējusi.
Apskrējusi, apskrējusi tādu līkumu — klāt atkal: “Vai, vai, vai, kā kājiņas salst, kājiņas salst!” Vīrs sakot: “Nāc pie uguns sasildīties!” “Ietu gan, bet iemet papriekšu to melno celmu ugunī!” Lācis vīram pačukstot: “Vadzi, teic, ka mani vedīsi mājā!” Vīrs tūliņ: “Tas celms mājā vedams, nevar ugunī mest.” “Kad tas mājā vedams, kādēļ nesaisti ar valgu, nevel ratos?” Vectēvs lācis atkal pačukstot: “Liecies arī mani sienam, ratos veļam!” Vīram tas, zināms, Dieviņ! — sasien lāci stipri, jo stipri, ieveļ ratos. Lācis nu gan mana, ka joki nebūs, bet ko saistīts padarīsi stipram vīram? Nevarējis nabags, ne paķeparoties — rūcis vien. Tagad lapsa pienākusi pie ugunskura sasildīties, prasīdama, gudriniece, no lāča arī savu daļu: vīrs lai ņemot cepeti, šai lai dodot kažoku. Kā tad! vīrs mierā: lai lapsa braucot šim līdz uz mājām. Pārbraukuši, vīrs notiesājis lāci, bet lapsai nekā nedevis: paturējis ir cepeti, ir kažoku. Nu lapsa noskaitusies, ielīdusi pa nakti vistu kutī, nokodusi vīram visas vistas.
A. Brigadere Kalnamuižā.