Senākos laikos esot visi koki runājuši. Kad cilvēks gribējis cirst kādu taisnu koku, tad tas sacījis: “Ej cērt to līko koku, tas ir nesmuks, es tak pušķoju pasauli!”
Kad nu cilvēks gājis pie līkā koka, tad tas sacījis: “Kur tu mani liksi, tādu kroplu nocirtis? Ej cērt taisnos kokus!”
Cilvēks gājis atkal pie taisnā koka. Tas viņu atkal atraidījis, un nu cilvēks gājis noskumis uz māju.
Dievam palicis cilvēka žēl un viņš aizbāzis visiem kokiem mutes, tā ka tie vairs nevarējuši runāt. Cilvēks nu varējis cirst, kuru koku gribēdams.
R.V.Bērziņš Kosē. Etn. I,71.