Reiz viens kalps ganīja pie ezera zirgus un vija zirgam pavadu. Te no ezera izlīda velns un vaicāja, ko viņš ar tiem striķiem darīšot. Kalps atbildēja: raušot kalnus ezerā. Nu velns ļoti lūdzās, lai tā nedarot, jo tad viņam vairs nebūšot, kur dzīvot; viņš apdāvināšot ar daudz naudas, tikai lai tā nedarot.
Labi — kalps paņēma naudu un solījās nedarīt. Bet velns nu vedināja kalpu sviesties — gribot redzēt, kurš augstāk uzsviedīšot. Labi. Velns iznesa no ezera dibena lielu, lielu āmuru un uzsvieda tik augstu, ka gandrīz nesaredzēt.
Nu bija jāsviež kalpam. Bet tas, labi redzēdams, ka tādu āmuru nespēs celt, darīja gudri — satvēra pie kāta, paskatījās uz augšu un sauca: “Atveriet debess lodziņu, ka varu āmuru debesīs iesviest!”
Velns, to dzirdēdams, pieklupa klāt, lai labāk kalps nemaz nesviežot — tā esot viņa tēvu tēva manta! Kalps pasmējās vien un tūliņ palaida kātu vaļā. Bet velns atkal vedināja lauzties. Kalps bija mierā, bet tikai ieminējās: ko viņš ar velnu cīkstēšoties — tāpat viņu nenosviedīšot; lai labāk ejot ar viņa vecāko brāli, to varbūt pārspēšot…
“Jā, jā!” velns tūliņ mierā. Tad kalps parādīja velnam lāci, kas tobrīd purvā kādā cerā gulēja. Velns cīkstējās ar lāci, bet lācis tāpat gandrīz sabērza velnam visus kaulus. Tomēr velns vēl nebija mierā un mudināja kalpu skrieties. Kalps atteica: “Ko es ar tevi skriešos? Tu tāpat mani nenoskrietu — skrienies labāk ar manu jaunāko brāli!”
“Jā, jā!” velns tūliņ mierā. Tad kalps parādīja velnam zaķi, kas turpat uz ciņa gulēja. Velns skrēja gan ar zaķi, bet nedabūja pat īsti apskatīties — zaķis jau gabalā, šis vēl tepat.
Tomēr velns vēl nebija mierā: vedināja kalpu gar ezera malu pastaigāties. Staigāja, staigāja — un ieraudzīja divas ecēšas. Kas tās esot?
“Tās jau mana tēva ķemmes,” kalps atteica. “Viņš šorīt te bija un laikam aizmirsis.”
“Ak tavas prāvas ķemmes tavam tēvam!” velns pabrīnījās un iesprauda ecēšas matos: vienu labajā pusē, otru kreisajā.
Gāja tālāk. Te ieraudzīja divas laivas ezerā. Kas tās par lietām?
“Tās mana tēva pastalas. Šorīt viņš te ardams iemērca tās, lai labi izmirkst mīkstas.”
“Ak tavas lielas pastalas tavam tēvam!” velns pabrīnījās un uzmauca vienu laivu vienā kājā, otru otrā.
Gāja atkal. Bet tālu vairs netika — sāka pērkons rūkt, un velns tūliņ briesmīgi iztrūkās. Kalps mierināja: “Ko tu par niekiem baiļojies! Mans tēvs tur tura talku, un vienai talcinieka ķēvei kumeļš drusku atklīdis; tādēļ ķēve šad un tad iebubinās pēc kumeļa.”
Velns apmierinājās. Bet pēc neilga laika pērkons atkal ierūcās. Velns nu vēl vairāk sarāvās, bet kalps to mierināja: “Nebaidies, nebaidies! Tā ir tikai ķēve.”
Bet kā trešo reizi pērkons ierūcās, tā arī spēra un nospēra velnu.
Kalps aizgāja itin priecīgs, ka velnu tā izmozējis.