Vienam ķēniņam nebija bērnu. Tad viņa sieva, ķēniņiene, reiz ceļos nometusies lūdza:
“Ja Dievs man bērnu nav devis, tad lai velns dod!”
Tiklīdz viņa šos vārdus izteica, ķēniņiene tūlīt pamanīja, ka ir kļuvusi grūta. Pēc pāris mēnešiem viņa dzemdēja meitu ar gluži melnu ādu kā ogli. Meita divu gadu laikā izauga līdz pilnīgam lielumam, taču bija kā traka – ārprātīga un velna apsēsta. Ne viņa ko labu runāja, ne darīja.
Ķēniņam tāda velnišķīga meita drīz vien apnika, un viņš sāka vēlēties, kaut labāk tā būtu mirusi. Un tā arī notika – meita nomira. Taču pirms nāves viņa vēlējās, lai viņu guldina alvas zārkā. Vienā zārka pusē lai ieliek eņģes, lai vāku var atvērt, bet otrā pusē, no iekšpuses, lai izveido vārstu, ko var aizvērt, kad zārku aizklāj. Vēl viņa lūdza atstāt zārkā mazu caurumiņu. Kad tas viss padarīts, viņu vajadzēja zārkā ielikt un novietot baznīcā, kur pirmo nedēļu katru nakti kādam vienam cilvēkam jāapsēžas blakus, jādedzina sveces un jāsargā miroņus.
Labi. Bet meita pirmo sargu saplosīja.
Tad ķēniņš izsludināja, ka atdos pusvalsti tam, kurš spēs viņa mirušo meitu nosargāt. Neviens neuzdrošinājās. Beigās ieradās kāds princis. Tam princim kāds nabags bija pamācījis:
Pirmo nakti, meitu sargājot, lai uzkāpj pašā torņa galā.
Otrajā naktī – lai ierokas smiltīs.
Trešajā naktī – lai guļas zārka muguras pusē.
Ja meita tad atvērs zārku, vāks viņam uzkritīs virsū kā segs un paslēps, lai trakā viņu nespēj atrast. Un tieši tā arī notika.
Trešajā naktī, kad meita veltīgi viņu bija meklējusi, pie rīta gaismas viņa atgriezās zārkā un aizvēra vāku. Saulei austot, princis pa caurumiņu zārkā lūkojās uz melno ķēniņa meitu, kas tur gulēja. Viņš skatījās un pēkšņi redzēja, kā no viņas novēlās melna guba, kas aizslīdēja pa baznīcu prom. Zārkā palika maza, balta, skaista meitenīte — kādu divu gadu vecumā.
Princis atvēra zārku, paņēma nīkulīgo bērnu klēpī, skūpstīja un glaudīja to. Saulei lecot, ķēniņš ieradās baznīcā, lai paskatītos, kas noticis. Kad viņš atvēra durvis, viņš ieraudzīja dzīvu princi un savu meitu — atmodinātu no miroņiem.
Tad viņš atdeva princim pusvalsti, un vēlāk viņš to apprecināja ar savu atpestīto meitu.
J. Mūrnieks 1879. Valkas Lejas pagasta Kurmju mājā, Brīvzemnieka kr. LP