Vecos laikos Īles muižā nomirusi meita un tā bijusi ragana. Nolikuši baznīcas līķu pagrabā. Bet meita tur dauzījusies caurām naktīm. Gan gājuši vaktēt, tomēr, kurš aizgājis, to meita nožņaugusi. Beidzot kungs izsolījis veselu sieku naudas tam, kas meitu apsargā.
Gadījies stiprs, drošs vīrs, kas apņēmies: kungs bijis itin priecīgs. Vīrs jau laiku nogājis uz baznīcu. Bet līdz gājis pa baznīcas durvīm, saticis tādu veci krūtīs. Tas iedevis vīram grāmatu un pamācījis, lai kāpjot uz kanceli un gaidot.
Labi. Nākusi pusnakts; te meita no zārka ārā un sākusi tik skraidīt pa baznīcu, saukdama: “Saost varu, redzēt nevaru! saost varu, redzēt nevaru!”
Beidzot sanākušas pulku raganu un visas meklējušas vīru. bet neatradušas.
Te piepeši viena iesaukusies: “Iesim pēc garās Ilzes, tā viņu atradīs!”
Aizgājušas viena pēc otras. Ilze atnākusi un tūliņ saodusi šo uz kanceli. Ko nu? Sākušas, vadzi, krēslus čupā kraut, lai pakāptos. Gandrīz jau varējušas vīru kancelē sasniegt, te gailis iedziedājies un visas pazudušas kā ūdenī.
No rīta kungs samaksājis sieku naudas, bet pieteicis, lai vēl otru nakti ejot, tad dabūšot otru sieku. Šis gājis arī un nu vecais vīriņš pamācījis, lai ejot uz altāra stāvēt. Gājis, un viss noticis tāpat, kā pirmo nakti.
Kungs iedevis otru sieku naudas un runājis, lai vēl trešo nakti ejot. Labi. Trešo reizi vecis pamācījis, lai vīrs noguļoties zārkam blakus un gaidot, kad meita būs izlēkusi no zārka. Tad lai mudīgi pats ielecot zārkā un ieguļoties tā, kā no apģērba ne stūrītis nepaliktu uz zārka malas. Labi. Vīrs apgulies zārkam blakus. Te ap pusnakti braikt! zārka vāks aizsprādzis šim pāri un meita prom. Vīrs iegulies zārkā, kā pamācīts. Kad nu pēc pusnakts gailis iedziedājies, meita nākusi, kūliņus mezdama, zārkā atpakaļ, bet netikusi. Šis jau priekšā. Nu lūgusi un lūgusi, lai taču kāpjot ārā, bet šis ātrāki ne, kamēr viņa noskaitīšot pātarus. Neko darīt – sākusi skaitīt. Aizskaitījusi līdz “atpestī mūs no ļauna!” un tad vairāk nevarējusi un nevarējusi. Bet vīrs ne par ko: ja neteikšot visus vārdus, tad zārkā netikšot. Ar lielām mokām beidzot izteikusi arī, un tā tūdaļ vīrs no zārka ārā un šī, Dievu tencinādama, viegli iegulusies un aizmigusi uz mūžību. No tā laika nekad vairs nav dauzījusies pa naktīm.
Bet vīrs nu gājis no baznīcas ārā saņemt savu trešo sieku. Pie vārtiem saticis to pašu veci. Vecis atprasījis grāmatu un teicis, lai no naudas arī viņam kaut cik iedodot.
“Nedošu ne graša!” mantrausis atcirtis.
Tā vecis, nezin kur izrāvis zobinu, kur ne – šņakt’ šņakt! sacirtis vīru gabalos un iemetis Dūcdīķī, ne tālu no baznīcas. Bet dīķī gabali sapeldējuši kopā, saauguši kā bijis, un re, vīrs iznācis vesels kā rutks no ūdens.
Tagad dīķis pa daļai uzarts, tik pašā vidū ūdens un to nosauc vēl šodien par Dūcdīķi.
Ģinters Višinķē