Reiz viena pamāte savus pabērnus tik nelabi turējusi, ka tiem vajadzējis mukt projām. Mukuši un iegājuši lielā mežā, uzkāpuši vienai ēkai uz jumtu tas bijis raušu jumts. Tikām ēduši raušus, kamēr iekrituši pa jumtu istabā.
Istabā bijusi nejauka ragana, tā pagrābusi bērnus. ielikusi barot. Nobarojusi, gribējusi cept. Izkurinājusi krāsni pārlieku stipri, nolikusi krāsns mutes priekšā rateļus, pavēlēdama bērniem tur iesēsties, ka var krāsnī grūst. Bet bērni atteikuši: “Parādi mums, kā vajaga sēsties, tad sēdēsim gan.”
Tiklīdz nu ragana ratiņos iesēdusies, bērni ātri, ātri iegrūduši pašu raganu krāsnī un izcepuši. Izcepto raganu tad nolikuši uz galdu viņas pašas dēliem par ēdienu. Dēli bijuši laupītāji.
Pēc tam bērni paņēmuši daudz naudas un uzlīduši kokā. Pārnākuši laupītāji, sākuši ēst un ēzdami daudzinājuši: “Krips, krips, jaunu bērnu kauliņi! krips, krips, jaunu bērnu kauliņi!”
Daudzinājuši, daudzinājuši, te viens paķēris pirkstu, kā ēst, un apmanījis mātes gredzenu tur virsū. Tūlin sapratuši, kas noticis, un sākuši meklēt vainīgos. Meklējuši, un ieraudzījuši bērnus kokā, dīķa malā, un kāpuši paka pa redeli. Bet tiklīdz bija pakāpušies redelei līdz pusei, bērni pagrūduši redeli no koka un laupītāji visi iekrituši dīķī un noslīkuši. Nu bērni pārgāja pie mātes atpakaļ, paņēma zirgu, pārveda mātei daudz naudas.
A. Zumbergs, Liepājas apg., Brīvzemnieka kr.