Agrāk mežos bija daudz zaķu, bet viņi arvien tika stipri vajāti. Reiz viņi sapulcējušies nosprieduši, ka iešot slīcināties, jo no visiem viņiem jābaidoties un visi tos vajājot.
Tad viņi salasījušies lielā pūlī un visi gājuši uz vienu dīķi. Kad nonākuši līdz dīķim, tur no krasta zālēm izlekusi viena varde un ielekusi ūdenī.
Zaķi nu redzēja, ka tomēr viens taču ir, kas no tiem baidās. Par to viņi pārlieki priecājās un norunāja, ka vēl nevajagot slīcināties, jo esot taču kāds zvērs, kas arī no viņiem baidoties. Par bailīgo vardi zaķi nu sāka smieties un smējās tik ilgi, kamēr viņiem lūpas pārplīsa.
L.Ozole Rīgā, A. Bērzkalnes krājumā