Tāsis (bērza miza) lielīdamies smēja sviķi: “Es esmu čakls un jautrs, bet tu tikai izkūpi vien!” “Labi, kaimiņ, labi! Ko ar tevi tiepšos? Noliksimies abi ceļa malā, tad dzirdēsim, kuru no mums ļaudis vairāk cildinās.” “Pareizi!” tāsis atteica un nu abi vēsā dienā nolikušies ceļa malā. Pa brītiņam divi nosaluši līduši garām: tēvs un dēls. Dēls iesaucies: “Tēt! re, kur tāsis! Tas deg ātri, žirgti, iešķilsim uguni un sasildīsimies!” “Ne, dēls, tepat jau sviķis dabūjams. Tas daudz pārāks. Tāsis ir tāds paviegls: ātri dziest; bet sviķis, liesmu ieņēmis, ilgi kvēlo.” “Nekā, tēt! jo ātrāk, jo labāk!” “Nu, tad ņem tu tāsi, es ņemšu sviķi, redzēsim, kam taisnība.” Labi! Dēls iešķīla tāsim pirmais uguni. Tāsis tūliņ prieka pilns lēca gaisā un smējās par sviķi, ka viņu pārspējis; bet smejoties palēca par dikti: sačokurējās vien un uguns izdzisa bez kāda siltuma. Nu šķīla vecais sviķim uguni. Tas ņēmās lēni, lēni pakūpēdams; bet kad bija ieņēmies, tad arī dega tik karsti un ilgi, ka vecajam pilnīgi pietika sasildīties. Tagad dēls netiepās vairs: aizlīda pie sviķa uguns, teikdams: “Ir gan viegls vīrelis tāds tāsis!”
Fr. Mūrnieks Kroņa Lejas pag. Kurmos. LP, V, 78. M. Boehm, Lettisch-litauische Volksmärchen, 30.