Kādreiz dzīvojis viens ļoti nabags vīriņš, tas uztaisījis abriņu un nesis to uz pilsētu pārdot. Tam bijis jāiet caur mežu, mežā drīz satumsis un tam bijis tur jāpārguļ pa nakti. Vīriņš arī nolicies zemē, apsedzies ar abriņu un gulējis. Te…
Lasīt tālākVilki saplēš novēlēto cilvēku
Vecos laikos vilkus saukuši par Dieva suņiem, jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. Vilki par to tad ik rītu skaitījuši zināmā vietā pātarus un gaudodami dziedājuši dziesmas tā ap brokasta laiku. Reiz kāds jauns medinieks par varu vēlējies…
Lasīt tālākZvēri un abru taisītājs
Viens vīrs meža taisījis muldu. Patlaban mulda gatava, te paskatās – vai traks! Turpat necik tālu čāpo lācis. Kur nu mukt? Vai kokā līst? Lācis uzlīdīs pakaļ. Nē! Labāk ātrumā nokrīt gar zemi, uzrauj muldu sev virsū un saritinās muldas…
Lasīt tālākLapsa par nabagu
Reiz bija gudra lapsa; tā apģērbas cilvēka drēbēs un gāja nabagot. Kādu vakaru viņa ienāca vienās majās un lūdza nakts-mājas, ko arī dabūn. Bet saimnieki bij vārījuši sausus zirņus un nu lapsa ari no tiem dabūn. Tomēr lapsa zirņus neēda…
Lasīt tālākVilks un krauklis
Vienreiz vilks mežā kā skrējis, uzskrējis uz naglu un sadūris kāju. Sāpēs vilks atgulies garšļaukus, ka jādomā, tūliņ vai sprāgs. Krauklis, to redzēdams, pielaidies klāt un sācis jau mirējam acis knābāt; bet vilks kā ķēris, noķēris knābiķi un gribējis jau…
Lasīt tālākVienradzis iet skrieties ar cilvēku
Vienradzis nav gribēš ticēt, ka cilvēks esot parāks par visim zvērim, un uzaicināš cilvēku skrieties. Cilvēks arī bīš ar mieru skrieties, izracis ceļā, kur abim jāskrien, dziļu bedri un pārlicis tur laipu pāri. Kad nu sākuši skrieties, tad cilvēks pārskrēš…
Lasīt tālāk