Viens vīrs meža taisījis muldu. Patlaban mulda gatava, te paskatās – vai traks! Turpat necik tālu čāpo lācis. Kur nu mukt? Vai kokā līst? Lācis uzlīdīs pakaļ. Nē! Labāk ātrumā nokrīt gar zemi, uzrauj muldu sev virsū un saritinās muldas dobumā, kā varēdams. Lācis atnāk, notupas uz muldas un nemaz nesajēdz, ka vīrs tur apakšā.
Tup, tup tādu laiku, iegadās vilkam garām iet. “Kur skriesi? Laika diezgan!” lācis iesaucas, “panāci iz- runāties!” Labi! Ne visai ilgi, gadās zaķim garām lēkt. “Ko nošaudies?” lācis iesaucas” “nāci aprunāsimies!” Labi! Runā, runā visi trīs; te vilkam iešaujas prātā.: “Klau, ko teikšu: mums vajadzētu ieēst! Es aiziešu saimnieka kūtī aunu nočiept; ko tu, lāci, varētu?” “Es atstiepšu bišu stropu ar medu; bet, ko tu, zaķi, varētu?” “Es atkal pagādāšu kāpostu galviņu.” Labi! Vilks aiziet aunu medīt, lācis medu, zaķis kāpostu gal- viņu. Bet saimnieks tamēr mudīgi vien izlien no muldas, aiz- steidzas, līkumu mezdams, vilkam priekšā, liek saimniecei vārošu ūdeni pagādāt un tad nostājas aiz kūts pakšķa gaidīdams.
Ne cik ilgi, vilks klāt un tūliņ lien kūti aunu nokopt. Bet lidz labi iegājis, saimnieks aizcērt durvis un sauc pilnā kaklā: “Saimniece, vārošu ūdeni, vārošu ūdeni!” Šī tūliņ ar veselu spanni klāt. Saimnieks paver durvis, un kā vilks sprūk ārā, tā ar šalti uzgāž vārošo ūdeni virsū un noplucina vilku tik briesmīgi, ka gandrīz jāpaliek turpat. Un nu par to laiku, kamēr noplukušais lēnītēm rāpo pārtlešus, saimnieks atkal ar līkumu aizskrējis zem muldas paslēpties. Bij arī laiks, jo mazu lietiņu velāk jau lācis atstiep bišu stropu, zaķis kāpostu galviņu; tikai vilka vēl ne redzēt neredz. Beidzot pamana gan notālēm vilku, lēni, lēni velkamies. Lācis saka: “Re, re, kas vilkam par nesamo, ne paiet ne- sekas.”. Bet atlien tuvāk: nav neviena nesamā, pašam tikai kājas neklausa. Šie divi brīnās; bet vilkam tūliņ pirmais vārds: “Ai, draugi, cik tur var ātri dzīvību zaudēt — tik, tik izmuku. It īpaši jāsargās, ja padzird tos vārdus: “Saimniece, vārošu ūdeni!” Es saku: ja to dzirdat, tad nelokaities vairs, bēdziet, ko māk!” Un līdz vilks to izstāstījis, saimnieks zem muldas tīšām ie-saucas pilnā kaklā: “Saimniece, vārošu ūdeni!” Tas vārds vilkam, lācim, zaķim bij tikpat, ka uguns pie pa-kulām: visi aizspruka lapās. Bet saimnieks lēnā garā paņem medu, kapostu galviņu, muldu un daiņādams aiziet mājā.
J. Ramanis Bērzaunē 1878.g.