Reiz bija gudra lapsa; tā apģērbas cilvēka drēbēs un gāja nabagot. Kādu vakaru viņa ienāca vienās majās un lūdza nakts-mājas, ko arī dabūn. Bet saimnieki bij vārījuši sausus zirņus un nu lapsa ari no tiem dabūn. Tomēr lapsa zirņus neēda vis kā citi cilvēki: paņēma tikai vienu pašu zirni, vairāk ne. Otrā rītā lapsa ar savu zirni aiziet uz otrām mājām un prasa saimniekam: “Kur es savu zirni nolikšu?” Sainmieks atbild: “No-lieci uz loga!”
Lapsa noliek zirni uz loga un apsēžas krēslā. Bet gailis, tur-pat stāvēdams, paņēma zirni un apēda. Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku un saimniekam jāatdod nabaģei gailis. Paņēmusi gaili, aiziet uz trešām mājām un prasa saimniekam: “Kur es savu gaili ievietošu?” Saimnieks atbild: “Ievieto manā aitu kūtī!” Tiklīdz nabaģe savu gaili kūti ielaida, tūlīt teķis viņu nobadīja. Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku, un saimniekam jā-atdod nabaģei teķis. Paņēmusi teķi, aiziet uz ceturtām mājām un prasa saimnie-kam: “Kur es savu teķi ievietošu?” Saimnieks atbild: “Ielaidi manā govju kūtī!” Ielaida govju kūtī, lielais vērsis nobadīja teķi. Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku, un saimniekam jā-atdod nabaģei vērsis. Paņēmusi vērsi, aizgāja uz nākamām mājām un prasīja saim-niekam: “Kur es savu vērsi ievietošu?” “Ielaidi manā zirgu stallī!” Bet vērsis vēl ne labi nebij iegājis stallī, te saimnieka brau-camais zirgs no staļļa ārā un nospēra vērsi, ka tūdaļ bija pagalam. Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku, un saimniekam jā-atdod nabaģei zirgs. Paņēmusi zirgu pie rokas, aiziet taisni uz klātāka meža. Un mežā lapsa sacīja tā: “Taisni koki, greizi koki, taisāties par ka-manām!” Trīs reiz tā teikusi — nokrita no gaisa jaunas, smukas kamanas. Nu lapsa iejūdza zirgu jaunajās kamanās un braukāja pa mežu arvienu tālāk un tālāk. Brauca, brauca — satika zaķi. Zaķis vaicā: “Kūmiņ, kur tu braukā?” “Braucu vizināties!” “Ņemi mani līdz!” “Ņemtu gan; bet tu salauzīsi manas kamanas. Tomēr ja nu tik dikti esi izkarsis braukt, tad lieci priekškājas vien kamanās.” Zaķis ieliek priekškājas un nu brauz abi. Gabalu pabraukuši, lapsa saka zaķim: “Ko tu savus zābaciņus tik daudz plēsi, lieci visas četras kājas iekšā!” Zaķis ieliek arī un brauc atkal. Brauc, brauc tādu gabaliņu — satiek vilku. Vilks lūdzas, lai viņu paved. Lapsa atbild: “Tu esi par daudz liels un smags, sa-lauzīsi manas kamanas, bet manis dēļ divi kājas vari arī ielikt.” Vilks ieliek abi priekškājas kamanās un nu brauc atkal. Pēc vilks ielika otras divi kājas lai kamanās. Brauca, brauca tādu gabalu, satika lielu brūnu lāci. Tas lū-dzas: “Mīļais kūmiņ! kaut tu zinātu, kā esmu piekusis! Vai nevari mani kādu gabaliņu pavest?” Lapsa atsaka: “Ielieci tikai divi
kājas iekšā, tad ja!” Lācis atbild: “Ja divi vien, tad nav vērts, ka pie tevis eju sēdēt.” “Nu!” lapsa beidzot saka, “tad nāci arī un sēdi!” Bet, kas nu notika? Tiklīdz lācis kamanās iesēdās, kamanas tai pašā vietā salūza. Neko darīt, nu zaķim bij jāiet mežā koki meklēt, ar ko citas kamanas uztaisīt. Zaķis aizgāja gan, bet iznesa tik tievu žagariņu, ka lapsai nebij ko parlauzt.
Nu bij jāiet vilkam sava reiza. Vilks iznesa gan resnāku bērzu, bet lapsa apskatījās: tas arī neesot nekads koks un pārlauza. Tagad lācis gāja un iznesa resnu ozolu; bet arī to lapsa sacirta. Tad lācis sacīja: “Nu, kūmiņ, tagad ir tava reiza!” Lapsa atbild: “Ja, ja, tas viss labi; bet kad es iešu mežā, jūs manu zirgu apēdīsit. Tādēļ tu, zaķi, apskaties: ja šie manu zirgu ēstu, tad bļauj! Gan es dzirdēšu.” Kad nu lapsa mežā bij iegājusi, vilks sacīja uz zaķi: “Nu raugi tu tikai bļaut, tad mēs papriekšu tevi apēdīsim un tad tikai zirgu!” Zaķis neatsacīja ne pušplēsta vārda un pa visiem trim apēda zirgu smalki; kauli vien atlika ar ādu. Bet kaulus viņi sabāza ādā, nostādīja zirgu stāvus itkā dzīvu un paši aizbēga.
Lapsa, mežā iegājusl, sacija tos pašus vārdus, ko pirmo reizi: “Taisni koki, grelzi koki, taisāties par kamanāml” Trīs reiz to izteikusi — nokrita no gaisa jaunas, jaunas kamanas. Lapsa pa-ņēma kamanas un velk no meža ārā. Izvelk, brīnās: kur lācis, vilks un zaķis palikuši? Apskatās vēl, bet neko nemana. Nu viņa ies pie sava zirga, piesitīs tris reiz pie sāniem — ak tavu brīnumu! — zirgs sakrīt. Apskatīsies labi, redz: zirgs pagalam. Nu viņa neko vairs ilgi nedomā, dzenas bēgļiem pakaļ, panāk tos pie šauras upītes un saka: “Jūs blēži! Jūs jau manu zirgu esat apēduši?” Bet šie tiepjas un tiepjas, ka ne viens, ne otrs neesot vainīgi.
Tad lapsa ķerās pie gudrības! Viņa saka: “Kas pār šo upi pārlēks otrā malā, tas nebūs vainīgs.” Un zaķim pašam pir-majam bij jālec, tā lapsa gribēja. Zaķis atbild: “Es esmu jauns un viegls zēns, māku labi lēkt, es it viegli pārtikšu otrā pusē.”
Un labi atkāpies, skries pāri; bet plaukš! iekrīt upē un no-slīkst. Tāpat ar vilku un lāci notika: tie ari noslīka. Bet nu lapsai reiza lēkt. Šī domā: “Es jau gan esmu laba lēcēja un ja tomēr iekritīšu, ir tad liela nelaime, nebūs, esmu laba peldētāja.” To sacījusi, lapsa lēca pāri; bet kas bij, kas nebij. — iekrita tā-pat kā zaķis, vilks, lācis un noslīka.
Kr. Žvingulis Vētras pag.,A. Bīlenšteina krājumā. H. BllenStelna “Tlermarchen”