Zosis

Notiesātā starku mātīte

Vienā mājā kādā augstā kokā bīš uzvilkts starkas pērklis. Pavasarī tai pērklī nometušās divas starkas. Mājas puisis reiz uzkāpis tai kokā, izņēmis vienu starkas olu un ielicis zoss olu tai vietā. Kad starkas savas olas izperēšas, tad zosulēns ticis nogrūsts zemē. Lasīt tālāk

Lapsa un zosis

Vienreiz pulka zosu pa pļavu lasījās. Tad iznāca lācis no meža zosis nokost; bet zosis pamanījās, iebēga kūtī. Lācis nokaunējās vien, iegāja meža atpakaļ. Zosis gāja otrreiz lasīties – iznāca vilks. Kā iznāca vilks, zosis atkal kūtī atpakaļ. Nu zosis trešreiz gāja lasīties — iznāca lapsa no meža un, ak tu zvērs! kur tā bija lunkana, aizlavījās zosim priekšā un nelaida kūtī atpakaļ. Lasīt tālāk

Lapsa un zosis

Reiz lapsa gāja gar mājām un ieraudzīja zosu baru sētā tupam. Lapsa priecājās: “Nu esmu nākusi izdevīgā brīdī!” un sāka zosis jau tramdīt. Bet zosis iesāka vaimanāt un tik žēlīgl lūdzās, ka lapsai droši asaras birtu, ja būtu sapratusi, ko viņas tur lūdzās; bet tā tā nelaime: zosis nerunāja ne pa prūsiski, ne pa latviski, runāja tikai pa zosiski un lapsa to nesaprata. Lasīt tālāk