Vilks izgājis pamedīt. Izlavījās cauru dienu: nekā. Te ierauga oša galā strazdam ligzdu. Vilks tūliņ liels:
«Nosviedi man vienu bērnu, ja nē, nokrimtīšu osi un apēdīšu jūs visus!»
Strazds, muļķis, izbailēs nosviež arī. Otrā rītā vilks, ieēdies, klāt atkal: vēl vienu bērnu, citādi krimtīšot koku!
Te lapsa – kur gadījusies, kur ne? – piebiksta strazdam:
«Muļķi, ko apskaudi bērnus? Atsaki vilkam: parādi ķirveli, ķekseli!»
Strazds atmožas kā no miega un tūliņ osī augšā:
«Parādi ķirveli, parādi ķekseli, ar ko krimtīsi?»
Vilks nokaunas:
«Lapsa, skauģis, tevi mācījusi!» – un aiziet.
Iet, iet, satiek lauka galā gaili.
«Es tevi ēdīšu, gailīti!»
«Neēdi, neēdi, vilciņ, vēl nenoskaitīju pātarus!»
«Skaiti tad drīzi!»
Vilks, kamēr šis skaitīs, nosēžas grāvmalī pagaidīt, bet gailis tamēr no muguras puses pieliek knābli vilkam pie auss un dzied, cik jaudas:
«Ķikerikū!»
Vilks apreibis un atkritis kā peka augšpēdu, bet gailis tamēr gabalā. Pa brītiņam atžirgst gan šis un nu ies tālāk. Satiek zostēviņu:
«Es tevi ēdīšu, tēviņ!»
«Vai, vilciņ, esmu taču radu rads – neēdi vis!»
«Kas par radinieku man esi?»
«Re, kā neatmini: tēvabrālis, tēvabrālis!» (Rupji izrunāts, zoss kliedzienam līdzīgi.)
«Ko? Tēvabrālis!» vilks nobrīnās un aiziet bešā mājā.