Ērglis sagrāba zaķi un nejauki plosīja. Zvirbulis gaisā to redzēdams kā traks zaķi smej un mēdī, sacīdams: “Redz, Antiņ, kur nu stabulīte? Vai tu nevarēji pretī turēties? Vai tev nebija kājas ko bēgt? Tā nelgam jācieš, kas negrib ne kauties, ne bēgt, ne izsargāties.”
Zaķis vaidēdams atbildēja: “Ko es tev esmu darījis, kad tu vēl izsmiedams manu sirdi žņaudzi?” Bet patlaban vanags, no augšienes šaudamies, sakampa zvirbuli pašu un saknābāja.
Nu zaķis mirdams sacīja uz zvirbuli: “Tagad man nāve vieglāka, tāpēc ka Dievs tev, smejēj, ir atriebis.”
K. Ansons Dobeles Vētras Bičuļos, A. Bīlenšteina krājumā,