Kad Dievs bija visus kustoņus radījis, tad katrs kustonis taisīja sev migu un katrs putns darīja lizdu. Tikai balodis un vista neprata perēkli taisīt. Viņi norunāja ņemt par lizdu taisītāju to putnu, kurš vislabāki māk lizdu darīt, un gāja aplūkot, kuram ir vislabākais perēklis. Tā viņi apskatīja visu putnu lizdas un atrada, ka pelēkais strazds ir to vislabāki iztaisījis.
Viņi nu nosprieda pieņemt strazdu par lizda darītāju. Strazds aizgāja papriekšu pie baloža, sāka vākt visādus žagarus kopā un kraut tos kādā eglē. Balodis pastāv kādu laiku uz ceļamā lizda malas, noskatās, kā strazds strādā, un saka: “Tagad es arī māku lizdu darīt” Strazds, izdzirdis no baloža tādu lielīšanos, saskaistas un aizlaižas prom. Aizlaizdamies viņš gribēja sacīt: “Taisi, ka tu māki!” – bet dusmās viņam iznācis tik: “Ter, ter, ter!” Šādām dusmām par sodu Dievs atņēmis strazdam valodu, tā kā viņš vēl līdz šim dzied tikai: “Ter, ter, ter!” Kad nu strazda vairs nebija, tad balodis pats sāka taisīt savu lizdu: nesa žagarus un lika tos rindā. Bet lai nu viņš pūlējās kā pūlēdamies, nekas neiznāca. Bija jāpaliek mierā ar to, ko strazds bija uzcēlis. Vēl tagad balodim redz strazda pustaisīto perekli.
Saskaities ar balodi, strazds negāja arī vairs pie vistas lizdu celt, tā kā tai bija pašai sev zemē jaizkaš bedrīte, kur olas dēt. Balodis toreiz dēja veselu puspūru olu, bet vista tikai div trīs. Vistai bija skaudība uz balodi, ka tam tik daudz olu, un gribēja mīties ar baloža olām (t, i, ar baloža dēšanas spēju). Vista sacīja: “Tev lizds ir mazs, kam tev vajaga tik daudz olu! Es dēju zemē, man tas būtu taisni pa prātam.” Bet balodis negribēja ne dzirdēt par mainīšanu. Vista viņam tomēr nelika tikmēr mierā, kamēr balodis neatbildēja ar savu līgumu: “Labi, es mīšu, bet iesim vēl skrieties: kurš varēs ātrāki paskriet, tā griba tiks piepildīta.” Vista bija ar mieru. Sāka skrieties un vista noskrēja balodi. Tā nu balodim bija jamainās ar vistas olu skaitu. No tā laika nu balodis dēj tikai div jeb trīs olas, bet vista puspūru. Balodis vēl tomēr nav aizmirsis savu puspūru olu un pastāvīgi rūc: “Izdēju puspūru olu.”
K.Blaus Ērgļos, Brīvzemnieka