Velns reiz nozadzis kādam valdniekam meitu un aiznesis to uz augstu, augstu kalnu. Tanī kalnā bijusi ala un alas dibenā zelta pils. Velns ieslēdzis šinī pilī nozagto meitu un nelaidis to vaļām.
Pēc laba laika valdnieks izzinājis, ka viņa meita tur ieslodzīta. Viņš sūtījis savus trīs vīrus: Vakaru, Pusnakti un Gaismu, lai meitu atpestītu. Papriekšu gājis Vakars ar ve1nu cīnīties, bet tas nevarējis viņam pnetikt. Tad gājis Pusnakts, bet tam tāpat izgājis. Beidzot gājis Gaisma uz savu laimi. Aizejot Gaisma iedūris smiltīs savu nazi un teicis: “Ja nazis rūsēs, tad būšu miris, bet, ja viņš uzturās spožs, tad gaidiet mani mājā!” Uz ceļa Gaisma saticis vecu vīriņu, kuram prasījis, vai nezinot pateikt, kā velnam piekļūt. Vīriņš atteicis : “Kāp kalnā, lien alā. apgāz vārtus, tad piekļūsi!”
Gaisma uzkāpis kalnā, atlauzis vārtus un iekļuvis zelta pili pie meitas; bet velns tai brīdī nebijis mājā. Meita sagaidījusi Gaismu ar lielu prieku un pamācījusi, lai tik gaidot tik otrā istabā, gan jau velns drīzi pārnākšot.
Pēc laba brīža velns pārradies un tūdaļ prasījis, kas esot uzlauzis vārtus? Mieta brīnījusies : “Kas tad nu varēja uzlauzt? Vai tad tev kāds pretinieks maz ir?”
“lr gan!” velns atteicis, “Gaisma mans vienīgais pretinieks, bet par to nekas, te viņš nekad neiekļūs. Ne zvirbulis viņa smaku te neatnesīs.”
Bet pašā tai brīdī Gaisma iznācis no otras istabas ar savu zobinu un iedzinis velnu līdz ceļiem zemē. Velns turējies, cik jaudājis, tomēr nelīdzējis. Gaisma to iedzinis pavisam zemē un nodūris to ar zobinu. Un tū1in zelta pils cēlusies ka1na ga1ā. Gaisma paņēmis valdnieka meitu pie rokas un pārvedis pie tēva.
Piezīme. Skat. piezīmi pie trešā varianta. P. Š.
2. A. 301B. Štrauss Ērbēģē. LP, III, 43 var.