Kalns

Darbinieks, lācis un vilki

Netālu no Igates kroga atrodas kāds kalniņš, kuru sauc par Jāņu kalniņu. Šis kalniņš ir dabūjis savu nosaukumu no tā, ka katru gadu tur Jāņi turēti, līgoti. Turpat senos laikos bijusi kāda sila, kuŗu apdzīvojuši vilki, kādēļ to nosaukuši par vilkusilu. Vecie ļaudis stāsta, ka šai silai nevarējis neviens braucējs tikt cauri. Lasīt tālāk

Vilki saplēš novēlēto cilvēku

Senākos gados daudz vilku esot bijuši. Un tur netālu no Skrundas muižas ir kalns, ne dižs. Šinī kalnā vilki katru ziemu kaucamā laikā sanākuši kaukt. Reiz darbinieki, rijā kuldami, iesākušl runāt par vilku ierašām un apgalvojuši tā: kad vilki nokaucot, tad izvēlot no vecajiem vienu pavēlētāju, un tas tad katram vilkam pasakot, uz kuru pusi jāejot ēst meklēt, kas tai dienā vai naktī jādarot un visu citu vēl. Lasīt tālāk

Auns ar vilku

Reiz vilks saticis avenu meža malā un sacījis uz to: “Es tevi apēdīšu!”

Avens atbildējis: “Kam tev vajaga pūlēties ēst? Nostājies labāk lejā, atplēt muti; es uzkāpšu kalnā un ieskriešu tev dzīvs rīklē!” Lasīt tālāk