Vakars, Pusnakts un Gaisma
Velns reiz nozadzis kādam valdniekam meitu un aiznesis to uz augstu, augstu kalnu. Tanī kalnā bijusi ala un alas dibenā zelta pils. Velns ieslēdzis šinī
Velns reiz nozadzis kādam valdniekam meitu un aiznesis to uz augstu, augstu kalnu. Tanī kalnā bijusi ala un alas dibenā zelta pils. Velns ieslēdzis šinī
Senākos gados daudz vilku esot bijuši. Un tur netālu no Skrundas muižas ir kalns, ne dižs. Šinī kalnā vilki katru ziemu kaucamā laikā sanākuši kaukt.
Netālu no Igates kroga atrodas kāds kalniņš, kuru sauc par Jāņu kalniņu. Šis kalniņš ir dabūjis savu nosaukumu no tā, ka katru gadu tur Jāņi
Reiz vilks sastapa aunu meža malā un sacīja: – Es tevi apēdīšu! Avens mierīgi atbildēja: – Kam tev pūlēties mani ēst? Nostājies lejā un atplēt
Avens, lieliem ragiem atšķīries no aitu pulka, skraidīja, meklēdams pārējās aitas. Te – kad tevi nolāpamais! – viņš saskrējās krūtīs ar pašu vilku. Vilks uzkliedza:
Izsalcis vilks, sirodams pa leju, ierauga aunu kalna galā un sāk kāpt augšup, lai to aprītu. Auns iesaucas: – Pag, brālīti, ko kāpsi tik augstu?
Reiz viens auniņš atklīda no ganāmpulka un nomaldījās mežā, skrienot un bļaudams. Te uz reizes viņu sastapa vilks, atplēšot rīkli, gatavs to norīt. Auns, izbailēs,
