Kādam kalējam bija gluži stiprs dēls. Kad tas bija izaudzis liels, tad viņš lūdzās tēvam, lai šis tam izkaļot tādu stangu, kurā būtu četri podi dzelzs un pieci podi tērauda. Tēvs viņam arī izkala tādu stangu, bet dēls sacīja, ka tā par; vieglu, lai liekot vēl pieci Rodi tērauda klāt. Tēvs viņam pak1ausīja, bet dēls, to pacilājis, sacīja: “Tā gan man vēl drusku par vieglu, bet lai nu paliek.” Dēls, paņēmis savu lielo stangu, nu gāja darba meklēt platā pasaulē.
Šurpu turpu staigādams tas pēdīgi nonāca pie kāda ķēniņa un prasīja tam darbu. Ķēniņš sacīja: “Man trīs meitas par nakti nozagtas. Ja tu viņas man vari dabūt rokā, tad es tev došu pusi no savas valstības un savu jaunāko meitu par sievu.”
Kalēja dēls paģērēja divus palīgus, un ķēniņš viņam iedeva divus zaldātus. Nu viņi visi trīs devās ceļā, un gāja pa mežu mežiem meklēdami.
Reizu kalējdēls, gar lielu celmu iedams, spēra tam ar savu stangu. Celms no tā apgāzās, un šie tur redzēja lielu alu. Kalēja dēls nu gribēja kāpt alā, bet tā bija par dziļu, un tur nevarēja tikt iekšā. Abi zaldāti iegāja krūmos, nopina kurvi un sagrieza no klūdziņām gaŗu virvi. Tie nu ka1ēja dē1u nolaida papriekšu dibinā, tad viņa lielo stangu. Tas nu gāja pa alu uz priekšu, kamēr danāca pie dzelzu durvīm. Viņš tām spēra reizi ar savu stangu, un lūk! tās pašas atvērās.
Kalēja dēls, iegājis istabā, redzēja ķēniņa vecāko meitu. ~i, vipu ieraudzīdama, izsaucās: “Kam tu te esi nācis? Mans vīrs ir velis, viņš tevi vārīs darvas katlā.”
Viņš tai atbildēja: “Nesaki nekā! Gan es viņu nogalināšu.” Kalēja dēls nu ielīda aizkrāsnī un tur nobēdzās.
Tad vells ar trim galvām, ienācis istabā prasīja: “Te ir sveša cilvēku smaka. Kur tā nāk?”
“Es nezinu,” sieva atbildēja.
Vells saskaities izmeklēja visus kaktus un pēdīgi atrada kalēja dēlu aizkrāsnī. Velts to veda ārā pie darvas katla un sacīja : “Kāp tik iekšā!”
Tas sacīja: “Es nezinu, parādi man, kā jākāp”
Vells uzkāpa uz katla malu, pacēla kāju un sacīja: “Redzi, tā jākāp!”
Tikko vells kāju izstiepis, kalēja dēls zvēla tam ar stangu par muguru; šis tūlin iekrita darvas katlā tur bija pagalam. Tā viņam bija izdevies laimīgi dabūt vecāko ķēniņa meitu.
Tas nu gāja tālāku un iegāja otrā kambarī, kur dzīvoja vidējā ķēniņa meita. Šai bija vīrs ar sešām galvām; tā uz to sacīja: “Kādēļ tu še esi atnācis? Vells tevi pabāzīs apakš grīdas.”
Sešgalvainais arī ienāca un sacīja uz kalēja dēlu: “Kas tev še vēlēja nākt? Nāc lai es tevi pabāžu apakš grīdas!”
Vells, dēļus pacēlis, sacīja: “Lien apakšā!”
Kalēja dēls vis nelīda, bet vilka vellam ar savu stangu par pakausi, ka šis pavēlās apakš grīdas. Viņš tūlin uzlika dēļus virsū un atstāja vellu apakš grīdas. Nu kalēja dēlam bija. jau otra meita rokā.
Viņš nu gāja trešajā kambarī, kur mājoja ķēniņa jaunākā un visskaistākā meita. Šī tam stāstīja, ka viņas vīram esot divpadsmit galvas, un tas viņu iedzīšot stāvu zemē. Kamēr tie runāja, tamēr divpadsmitgalvainais ienāca ar lielu baļķi uz pleciem, un tūlin uzprasīja: “Kas tev te vēlēja nākt?”
Vells tam spēra ar savu baļķi par pleciem, ka šis līdz ceļgaliem ieskrēja zemē; bet tad kalēja dēls deva ar savu stangu vellam par pleciem, ka tas līdz vēderam iegrima zemē. Vells vēl reizu sita kalēja dēlam un dadzina to līdz vēderam zemē; bet kad ka1ēja dē&127;1s tam blieza, tad viņš līdz kaklam ieskrēja zemē. Vells nu vairs nevarēja sist; bet kalēja dēls vēl trešo reizu sita vellam par galvām un sadzina to pavisam zemē. Tā nu visas trīs pazudušās ķēniņa meitas bija rokā.
Viņš ar visām trīs meitām devās pa alu atpakaļ līdz caurumam. Tur nonākuši, lika zaldātiem uzvilkt papriekš vecāko meitu, tad vidējo, bet ar jaunāko tas gribēja tikt reizē augšā. Zaldāti sacīja, ka nespēšot izvilkt abus ar reizu. Viņš nu ielika savu stangu kurvī, bet tie to nevilka ārā. Tad iekāpa pats kurvī, šie arī viņu nevilka ārā sacīdami, lai liekot papriekšu ķēniņa meitu iekšā. Kad zaldāti arī trešo ķēniņa meitu bija izvilkuši, tad šie viņu ir tagad nevilka, bet sacīja uz to mēdīdami: “Tu nu vari tur palikt, mums pēc tevis vairs nav nekāda note.”
Zaldāti paņēma meitas un devās uz mājām. pie ķēniņa. Kad ķēniņš prasīja, kur kalēja dēls palicis, tad viņi atbildēja, ka nikni zvēri to apēduši.
Kalēja dēls viens pats no dziļās bedres nevarēja tikt ārā, viņš gāja pa alu atpakaļ uz to istabu, kur divpadsmitgalvalno vellu bija, sadzinis zemē. Tur viņš saplēsa gultu un atrada mazu kastīti, kuŗā bija šā vella svārki un stabulīte. Kad ar to pūta, tad visi velli saskrēja kapā. Viņš, apvilcies vella svārkus mugurā, sāka pūst ar stabulīti, tad saskrēja visi velli un prasīja: “Kungs ķēniņ, ko gribat, lai mēs darām?”
Tas atbildēja: “Es gribu tikt virs zemes un apakš debess.”
Nemanot tas uz reizu atradās uz liela klajuma, kur nebija neviena koka ne mājas,
bet stāvēja tik viens liels akmins.
Tur viņš, sakūris uguni, sadedzināja vella svārkus un sadauzīja ar savu stangu stabulīti sacīdams: “Ar to es vis negribu pe1nīt savu maizi.”
Viņš, tā vientulis sēdēdams, sāka gauži raudāt. Tad viņam pienāca klāt liels vīrs, iedeva trīs ābolus un sacīja: “Sagriez tos uz pusēm un peldi par jūŗu. Kad tu esi piekusis, tad svied vienu ābola pusi ūdenī. Tad ikreiz atradīsies pilsēta, kur varēsi atpūsties un atspirdzināties. Nu sāc atkal peldēt, un ja tu par divdesmit četrām dienām izpeldēsi, tad tu dabūsi jaunāko ķēniņa meitu par sievu. Pēdīgajā pilsētā būs Liels zobins, ja tu viņu spēsi pakustināt, tad tu būsi desmit reiz tik stiprs kā tagad.
Kalēja dēls bija labs peldētājs, viņš savu lielo stangu uzlicis uz muguras, sāka peldēt. Vēl gan gluži nebija piekusis, bet svieda ābola pusi jūrā. Tūlin tam pilsēta stāvēja priekšā. Kur viņš iegājis paēdās un sāka atkal peldēt tālāk. Pēdīgajā pi1sētā iegājis, uzmeklēja lielo zobinu un mēģināja to kustināt; bet pirmo reizi tik drusku vien varēja pacelt, otru reizu jau vairāk, un trešo reizu to sagrābis, aizsvieda kā kādu skangalu. Tam nu vē1 bija kāds gabals ko peldēt. Viņš arī tur laimīgi pārpeldēja, un vēl nebija divpadsmit dienas pagājušas, kad nonāca pie ķēniņa un tam prasīja pēc apsolītās pusvalstības un pēc jaunākās meitas. Ķēniņš brīnīdamies prasīja: “Kas tu tāds esi? Es tevi pavisam nepazīstu.”
Kalējadēls paņēma pili pie pundamentes, apgrieza to apkārt un iesprauga torni zemē. Kēniņš nu sāka lūgties un apņēmās tam dot visu ko apsolījis. Kalējadēls nu atgrieza pili atkal atpakaļ, dabūja pus valstības un jaunāko meitu par sievu.
Ja tas vēl nav miris, tad viņš šo baltu dienu tur dzīvo itin laimīgs.
1. A. 301A. J. Bankins “Šis un tas” II, 1875, 25.