Stiprinieks ar saviem biedriem

Sen, vecos laikos pie saviem vecākiem dzīvoja viens dēls vārdā Īliņš. Viņš bija veselīgs un stiprs. Bet reiz viņš uzlīda rijas krāsns augšā un palika no tā brīža tik nespēcīgs un gaudens, ka nevarēja ne no vietas pakustēties, un sagulēja krāsns augšā vairāk gadu.

Reiz jaukā vasaras dienā, kad visi mājinieki bija aizgājuši pie siena un Īliņš viens pats sēdēja krāsns augšā, ienāca vecs nabags, sacīdams: “Dievs palīdz! Īliņ! Atmet no Dieva puses kautko nabadziņam!”

“Es tev, nabadziņ, labprāt dotu, kas tikai vien man ir; bet nespēju no krāsns augšas nokāpt; ej tādēļ pats kambarī, tur atradīsi gan raušus, gan gaļu, gan pienu, gan alu. Dzer un ēd, cik sirds vēlās!”

Nabags iegāja kambarī un labi noēdās; pēc tam ienāca atpakaļ rijā un sacīja Īliņam: “Pateicos, dēliņ. par tavu labo sirdi, ka paēdināji mani izsalkušu, ar ko Dievs bija svētījis. Paldies, paldies tev! Bet saki, dēliņ, kādēļ nekāpi no krāsns augšas zemē?”

“Ai, vectēv, sengadiem te jau sēžu – nejaudu nokāpt un neviens pats nespēj man palīdzēt.”

“Nu mēģini jele! varbūt nokāpsi arī.” “Ja tu liec, mēģināšu arī!”

Pamēģināja vienreiz, jau pacēlās uz ceļiem. Pamēģināja otrreiz, jau izcēlās kājup. Kā mēģināja trešreiz, tā no krāsns zemē un staigāja . . . Izgāja abi laukā, nabags sacīja: “Klausies, mans dēliņ, ko tev pateikšu. Uzcelsim te pagalmā lielu akmeņu stabu!”

“Kam gan mums tāds akmeņu stabs?” Īliņš vaicāja. Vecais atteica: “Cel tikai, gan vēlāk nojēgsi, kādēļ!”

Tad abi ņēmās un ātri jo ātri uzcēla stabu. Nu nabags sacīja Īliņam: “Saņem stabu un apgriez to riņķī!”

Īliņš kampa stabu, saņēma spēkus un apgrieza visu pasauli riņķī.

“Nē, manu dēliņ, tas ir par daudz!” vecais ieteicās, “tikai tādu spēku vien tev došu, ka pasaulē neviens tevi nepārspētu vairāk nē.

“Pateicos tev, vectēv, par tik lielu labdarību!” sacīja Īliņš. “Ne par ko nav jāpateic, mans dēliņ! Tas par to, ka na bagus neatstum. Lai gan par nabagu izlikos, tomēr neesmu na bags – Dievs mani sūtīja tev palīdzēt.” To sacījis, vecais tūdaļ pazuda.

Nu Īliņš gāja pasauli apskatīties. Un kam atkal gan netiksies ieelpot tīru gaisu ja tik ilgu laiku mājā nosēdējis?

“Bet pag!” Īliņš iedomājās, “tukšām rokām pa pasau1i staigāt būtu kauns. Paldies Dievam, ka varu atkal staigāt un strādāt, tādēļ aiznesīšu siena pļāvējiem azaidu.”

Domāts – darīts. Viņš saņēma vienā rokā alus mucu, otrā gaļu un pienu, apakš rokas atkal maizi, raušus un aizgāja pie siena pļāvējiem. Strādnieki ieraudzījuši Īliņu ar azaidu, tecēja viņam pretim un gavilēdami priecājās, ka Īliņš nu staigā un vēl tik smagu nesamo panes.

“Saki, jele, Īliņ, kā tu izveseļojies?” viens par otru apvaicājās.

Īliņš arī izstāstīja galu no gala, kā noticis; pēc tam sacīja: “Jūs tagad ēdat, bet es iešu apskatīties pa pasauli.”

Viņš iet, iet nepiekusis – aiziet pie viena liela tēviņa. Šis milzis rāva priedes ar visām saknēm no zemes laukā. Zvērošām acim milzis paskatījās uz viņu un sacīja: “Ko tu te meklē, kas tava vajadzība un kā iedrošinies lielcilvēkiem tuvoties?”

“Es esmu Īliņš, nācu pasauli aplūkot un tīru gaisu ieelpot.” “Nu labi, ka esi atnācis. Bet vai zini ko? Sviedīsim šo manu dzelzs zizli gaisā; kuŗš. no mums augstāki uzsviedīs, tas būs saimnieks, otrs būs atkal viņa kalps. Pats metīšu pirmais.”

Labi – metīsim!” sacīja Īliņš,” man vienalga, kas pirmais ”

met.” Milzis svieda savu zizli gaisā – pēc pusstundas tas nokrita atpakaļ zemē un bija tikai saliecies; bet kad Īliņš savēcinājis drāza augšā – ziz1is tikai pēc veselas stundas nokrita atpakaļ un pārlūza pa vidu pušu, bet abi gali iemējās zemē. Milzis nu sūkājās pēc zižļa: “Kur lai ņemu kalēju, kas lai sakaļ man zizli? Te jau tuvumā nav neviena paša kalēja!”

Kam mums kalēja vajaga!” Īliņš ieteicās. “Dod tikai podi ”

pieci dzelzs, ar ko sametināt. Tev jāzin arī, ka pēc mūsu līguma tu tagad esi mans kalps un tavs zizlis pieder man. Tad arī es pats to sakalšu.”

Milzis pasniedza pieci podi dzelzs; bet Īliņš desmit birkavi smago zizli uzlika ar pieci podi dzelzs uz, savu celi un sakala abus galus (mitekļa vietā) tāpat aukstus ar dūri kopā – bez āmara. Pēc tam teica milzim: “Tu esi mans kalps – iesim tālāk!”

Abi aizgāja. Gāja, gāja – nonāca pie cita milža, kas ar krū tim kalnus gāza.

Šis gan briesmīgi skatījās uz Īliņu; bet Īliņš par to neko – tikai uzsauca: “Klausies!

Man kalps tu tikpat esi – iesim!

Kā tā? Es lai būtu tādam diedelniekam par kalpu? Pie”

raugi, ka neieej manos nagos.

“Lēnāki, lēnāki! Neuzpūties vis! Ar mani tiepties nesāc! Še mans dzelzs zizlis, met viņu gaisā. – Ja tev uzies augstāku, tad zini, tu būsi par saimnieku, es būšu tev par kalpu; bet ja man uzskries augstāku, tad es būšu saimnieks, tu atkal kalps.”

Milzis paķēra dzelzs zizli un drāza gaisā. Pagāja pusotras stundas un tad tikai dzelzs zizlis nokrita zemē un saliecās. Pēc tam meta Īliņš. Tam palika veselas divi stundas gaisā un kad nokrita zemē – pārlūza pa vidu pušu. Nu atkal pielika pieci podi dzelzs, nolika uz celi un tāpat aukstu sametināja ar dūri vien.

“Nu tu esi mans kalps – iesim tālāk!”

Gāja, gāja visi trīs – beidzot nonāca jūŗas malā. Aiziet jūŗas malā, redz-tur guļ briesmīgs mi1zis. Viņš viscaur bija ūdenī. tikai galva vien uz sausuma, bet bārda bija sešdesmit asu gaŗumā. Briesmas bija redzēt tādu milzi ; bet Īliņš, atminēdamies veča vārdus, apņēmās taču viņu modināt. Viņš piegāja mi1zim k1āt, satvēra aiz bārdas un sauca: “Ē! milzi, ko tu guli! celies jele!”

Milzis atmožas, redz – tāds krupis viņu modinājis, viņš izberzēja acis un tad ierūcās kā lauva, līdzīgi pērkonam: “Kā tu, knisli, iedrošinājies pie manas bārdas ķerties un par manu miegu smieties? Es tevi, nelieti, mācīšu! Saberzīšu tavus kaulus miltos un vējā izkaisīšu!”

“Lēnāki, lēnāki, stiprinieks!” Īliņš ieteicās. “Papriekšu mēģini šo manu dze1zs zizli gaisā sviest, tad redzēsim, arī tu stiprāks ”

būsi par mani.

Milzis meta – un zizlis nokrita atpakaļ pēc divām stundām; bet Īliņš drāza gaisā, tad nonāca tikai pēc trim stundām zemē, un divos gabalos. Bet šoreiz viņš – lai atkal sametinātu – paņēma desmit podu dzelzs, nolika abus galus uz celi un sakala tāpat ar aukstu dūri. Nu Īliņam bija trīs kalpi – ko lai tagad iesāk? Ies atkal tālāk un tālāk. Gāja, gāja – nonāca tādā vecā pilī. Te bija daudz vēršu pilī, un neviena paša cilvēka. Tad Īliņš lika savam kalpam azaidu paraudzīt.

“Tu,” viņš teica,” kas tās priedes tur raustīja, paliec mājā, nokauj vienu vērsi un izvāra mums azaidu, kamēr mēs būsim pa lauku. Milzis Priežurāvējs palika, nokāva vērsi, izvārīja to, sarīkoja, apklāja ga1du un gaidīja . . . Bet te izlien no zemes tāds vecītis ar gaŗu, sirmu bārdu,. sapel’ Priežurāvēju un apēd visu azaidu. Pārnāk saimnieks ar kalpiem, vaicā: “Kas ir, vai azaids gatavs?”

Nekā! lai saimnieks nevainojot, ka nevarējis pavēli izpildīt esot briesmīgi galva sāpējusi, nejaudis ne augšu pace1t, vēl tagad bakstat.

Otrā dienā palika Kalnugāzējs mājā. Tam Īliņš pieteica: “Ka tu azaidu būtu izvārījis!”

Un padarīja arī šis visu, kā pienākās; bet tikko bija padarīts, atkal izlīda no zemes vecais ar sirmo bārdu, sapēra Kalngāzēju un apēda azaidu.

Trešā dienā palika Jūrmalas gulētājs mājā azaidu sarīkot. Tas sēdus vien strādāja, sēdus nogāza vērsi, sēdus gāja pēc ūdens itin visu sēdus vien padarīja, nemaz kājās nepaceldamies. Bet tiklīdz viss bija gatavs – izlien tas pats vecis ar sirmo bārdu sapēra Jūrmalas gulētāju, apēda azaidu un aizgāja. Pārnāk saimnieks — domā: “Nu reiz taču būs pusdiena!”

Ieies – vaicās: “Kur ir pusdiena?”

Nekā! labo saimniek, arī man briesmīgi galva sāpēja – ir ” ”

palocīties aiz sāpēm nejaudāju.

Ta tad brīnumi! Visiem trim viena pati klizma. Nekā, ”

lai tur ir kas, bet tā nav!” Īliņš prātoja, un ceturtā dienā palika pats mājā. Viņš nokāva vērsi, izvārīja to un apklāja galdu. Bet līdz ko viss, kā piederas, bija padarīts – te vecis klāt. . Ienāk grib saimnieku ku1t.

“Ak tā!” Īliņš uzsauca, “tu, vecais ķēms gan laikam esi tas kauslis, kas manus kalpus sakāvis un azaidus aprijis! Pagaidi, putniņ, tu mani pieminēsi!”

Un viņš paņēma veci, sadunckāja tam sānus, iznesa laukā, pacēla pili pie viena pakšķa uz augšu, ieslodzīja tam pakšķa apakšā bārdu un tad gaidīja savus kalpus pārnāķam, lai parādītu veco kausli arī tiem. Pārnāca kalpi, atrada azaidu sarīkotu. Nu paēda visi un tad saimnieks piecēlās, veda tos pagalmā rādīt, ko izdarījis. Iziet – redz, ka apakš viena pils pakšķa stāv bārda iespī1ēta, bet veča nekā – viņš iespīlēto bārdu bija norāvis. Un nu tikai kalpi izstāstīja, kā viņiem par mājpieraugiem bija gājis. Pēc tam viņi paņēma nokauta vēršu ādas un gāja tā1āk. Gāja, gāja nonāca pie vienas alas. Tai alai bija dzelzs durvis priekšā.

“Atveŗat, vīri, durvis!” sacīja Īliņš, “gribu redzēt, kas tur iekšā ”

Kalpi mocījās, mocījās, bet atvērt nevarēja. Īliņš redz – nekas jau nebūs, jāņemas pašam gar durvim, un atvēra tās uz rāviena. Bet atkal nelaime – nekādā ziņā iekšā tikt – nav redeļu. Beidzot atminēsies – vēršu ādas taču esot paņemtas līdz.

“Ņemat, vīri, vēršu ādas,” tā Īliņš ieteicas, “sagriežat tās siksnās un sašujat no tām labi gaŗu siksnu, ka varu alā nolaisties!”

Kalpi ņēmās strādāt, kā saimnieks bija pavēlējis. Kalnugāzējs ar Jūrmalas milzi grieza ādas siksnās, Priežurāvējs atkal šūstīja kopā, tāpēc ka tas bija pēc amata kurpnieks. Viens paņēmiens – gaŗa siksna gatava. Tiklīdz siksna gatava – saimnieks nolaidās ar viņu alā, pieteikdams kalpiem: “Nolaidīšos dibinā apskatīties, kas tur ir. Apskatījies, nākšu pie siksnas atpakaļ un tiklīdz siksnu kustināšu – velkat mani augšup.”

Īliņš nolaidās alā, sāk staigāt, apskatīties. Te nomana, ka viņš apakšzemes valstī. Nu ies, ies – nonāk pie vienas mājas. Ieiet mājā – atron ļoti skaistu meitu. Tā paskatās uz svešnieku un viņai žēl metas par viņu.

“Ai, nožēlojamais cilvēks, kā tu teitan atkūlies? Šodien tev gals! Man ļoti žēl tavas dzīvības! Mans tēvs aplam stiprs, tiklīdz pārnāks, tevi nositīs. Bet klausi manam padomam,, mīļo svešiniek! Pārcilā tās divas mucas, kas tur pagalmā stāv, noliec labās puses mucu pa kreisi un kreisās – pa labi. Labās puses mucā ir stipruma ūdens, kreisās – nestipruma: Mans tēvs katrreiz dzeŗ no tās mucas pa labi roki. Tikko tēvs pieies pie mucas pa labi roki dzert, tad ej tu atkal nodzerties no mucas pa kreisi roki. Varbūt, tā savu dzīvību izglābsi.”

Tiklīdz Īliņš bija attapis mucas pārmainīt, te pārnāca vecais, tas pats, kas viņa kalpus bija pēris un kuŗam viņš bārdu bija iespīlējis. Kā pārnāk, tā tūlin vecis mucai pa labi roki klāt un dzeŗ: bet Īliņš pa kreisi arī dzers. Sadzērās abi – tūlin iesāka kauties. Bet Īliņš bija stiprāks par viņu un nosita to uz cirtiena. Pēc tam paņēma visas dārgās lietas, arī veča skaisto meitu un gāja uz alas izeju. Aizgāja, iesēja dārgās lietas. siksnā un nu uzvilka augšā. Tad iesēja veča meitu, to arī uzvilka. Bet pašu saimnieku pameta alā. Gan Īliņš izgaidījās siksnu – nevarēja sagaidīt. Neko darīt – gāja atpakaļ pēc palīdzības apskatīties. Izmeklējās – sadabūja vienu baltu zosi un parunāja tai: “Vai nevari, mīļā zoss, man palīdzēt izkļūt no šīs alas?”

“Labprāt!” zoss atteica, “sēdies man mugurā!”

Īliņš uzsēdās zosij mugurā. Zoss pacēlās spārnos un izriesa Īliņu no alas. Bet Īliņš ierauga – ne vairs dārgo lietu, ne veča meitas. Kalpi paņēmuši visu līdz un aizmukuši. Neko darīt ~steidzās, ko mācēdams, tiem pakal. Tikmēr steidzās – panāca tos. Nu Īliņš visus trīs kalpus nosita un ar visiem dārgumiem, ar skaisto meitu nometās tai veča pili, kur vēršus bija kāvuši. Tur viņš vēl šodien dzīvo, ja nav miris.

l. A. 301B. A. Ģēģeris Vec-Piebalgā, Brīvzemnieka Sborņik 99. LP, VII, II, 19, IV, 4.