Vienam saimniekam bijis ļoti daudz aitu, bet barības pamaz. Tāpēc katru pavasari, tiklīdz maza maza zālīte parādījusies, jau aitas laiduši laukā. Lielās aitas jau zinājušas, ka pavasarī nekāda prieka vēl nav; bet mazie jēriņi domājuši, ka nu būšot liela mīksta…
Lasīt tālākKā govis sarunājas
Reiz bada laikā vērsis sacījis uz govs: “Saimnieks bažījas, kur maizi ņemšot. Mūsu daļa gan vēl ir uz rijas augšas.” Saimnieks to noklausījies un licis visus salmus no rijas augšas nogrūst un otrreiz pārkult.
Lasīt tālākLācis auzās
Liela-meža tūlumā lāči nākuši bieži uz auzu tīrumu un ēduši tur auzas. Reiz viens saimnieks nopļāvis savu auzu lauku, kur lācis nācis ēst, salicis gubas tālāku no meža un par nakti sakūris gar mežmalu uguni, lai lācis nenāktu pie auzu…
Lasīt tālākVilks nolīgst ar cilvēku
Senāk, kad vilki pulku bijuši, varējuši dažreiz avis dabūt no tiem uz pusēm. Tā reiz viens saimnieks aris un ieraudzījis vilku ar avi mutē. Saimnieks teicis: “Draugs, uz kurien iedams? vai neatdosi man aitu uz pusēm?” Vilks tūdaļ izlaidis aitu…
Lasīt tālākLācis grib plēst cilvēku
Saimnieks brauca pilsētā un satiek lāci. Lācis saka: “Es tevi nomaitāšu!” “Nemaitā vis mani, došu tev cūku ieēsties.” Labi, lai tad rītu atsūtot. Rītā saimnieka puisis ved lācim cūku un satiek lapsu. Lapsa vaicā: “Ko tur vedi?” Tā un tā,…
Lasīt tālākNepateicība pasaules alga
Reiz kāds saimnieks iet caur lielu mežu un ierauga zalti iesprū-dušu akmeņu starpā. Zaltis žēli lūdzās saimnieku, lai jel viņu at-pestot, ko šis arī izdara. Bet par pateicību atpestītais zaltis rauga saimniekam rokā iekost. Tas atrauj savu roku nost un…
Lasīt tālāk