Reiz kāds saimnieks iet caur lielu mežu un ierauga zalti iesprū-dušu akmeņu starpā. Zaltis žēli lūdzās saimnieku, lai jel viņu at-pestot, ko šis arī izdara. Bet par pateicību atpestītais zaltis rauga saimniekam rokā iekost. Tas atrauj savu roku nost un jautā du-smīgā balsī: “Vai tādēļ tevi izpestīju, lai man rokā iekod?” “Kā tad lai tevim pateicos, jo labdarītājam iekost ir jau pa-saules alga.”
Saimnieks tādai runai netic; bet zaltis apņemās liecinieku dabūt, kas to pašu teiks. Viņš aizved neticīgo pie suņa un jautā sunītim: “Saki, plušķi, kāda ir pasautes alga?” “Ja man pasaules alga jāpierāda, tad stāstīšu pats savu dzi-ves gājumu.” Sunītis, plušķītis, nu iesak tā: “Piedzimu klēts priekšā kā visi kuceni un lēkāju siltajā sau-lītē tāpat, kā mani citi brāliši. Bet vēl nemācēju ne riet, kad jau kaimiņa saimnieks mani atšķīra no mātes un pārnesa saviem bēr-niem par paiju. Nevaru teikt, ka man ar bērniem nelabi gāja: da-būju piena lakt, cik gribējās. Vēlāk bērni mani apnika un nu saim-nieks man pavēlēja klētis sargāt, govis ganīt, zagļus riet. Divreiz esmu aizdzinis veselu zagļu pulku no viņa klētīm, vienreiz viņa dēlu no upes izvilcis, desmit gadu govis saganījis un piecas reizas vilku no avim atgaiņājis. Par pateicību saimnieks mani vakar aizdzen nz mežu, jo vecuma dēļ nespējot vairs viņam kalpot. To-mēr es tādēļ nekurnu, jo tā jau ir pasaules alga.” “Vai nu dzirdēji?” zaltis iesaucās un atkal taisās saimniekam rokā kost. Bet šis atrauj roku un saka: “Gribu vēl vienu lieci-nieku dzirdēt.” Nu zaltis to aizved pie zirga un jautā: “Saki, bērīti, mums abiem, kāda ir pasaules alga?”
“Ja man pasaules alga jāpierāda, tad stāstīšu pats savu dzī-ves gājumu.” Zirdziņš, bērītis, nu iesāk tā: “Augu pie mātes līdz trešajam gadam; bet ceturtajā biju pie-audzis tik daiļš, slaiks un glums zirgs, ka ceļmalā ļaudis apstājās, kad priekš karītes aizjūgts rikšoju. Tā tas gāja līdz septītajam gadam. Te kādā rudenī, savu kungu no slepkavas rokām glāb-dams, tā pārskrējos, ka palika divas kājas stīvas, klibas. Kungs nu mani klibiķi nodeva zemnieku zirgu barā, kur ar visām klibājām kājām desmit gadu sakalpoju: vilku vezumus, kūlu labību, vazāju ecēšas, aru laukus. Un nu, kad vecumā nekā vairs nespēju, mani ņem čigānam pārdot par smiekla naudu. Tomēr es tādeļ nekurnu, jo tā jau pasaules alga.” “Vai nu dzirdi?” zaltis atkal jautā un taisās saimniekam rokā kost. Bet šis atrauj roku un saka: “Gribu vēl vienu liecinieku dzirdēt.”
Tagad zaltis to aizved pie lapsas un izstāsta strīdiņu; bet lapsa saka, ka vajagot līdz tai vietai aiziet, kur strīdiņš sācies, lai taisni spriestu. Iedams saimnieks klusu piebiksta lapsai, lai izspriežot viņam taisnību; bet lapsa tikpat klusu atkal atčukst: “Vai būs man par to pīlīte, zostiņa, vistiņa, tītariņš?” “Būs, uz galvošanu būs!” Tā runādami, tie sasniedza to vietu, kur zaltis iesprūdis. “Te ir tā vieta; spriedi nu, kāda ir pasaules alga!” zaltis uz-aicina lapsu.” Bet lapsa, viltniece, atsaka, ka nemākot ātrāki taisnību iz-spriest, kamēr šis neparādot, kā īsti bijis iesprūdis. Zaltis ielien akmeņu starpā un iesprūst no jauna. Lapsa, to redzēdama, pie-min akmeni un pārspiež zaltim galvu, teikdama: “Tada ir pasau-les alga!” Saimnieks nu ved lapsu uz mājām, lai aizmaksātu par taisno spriedumu. Lapsa paliek pagalmā laizoties un saimnieks ieiet pie saimnieces pēc pīlem, zosim. Bet saimniece, to dabūjusi zināt, paliek pikta un uzsauc saimniekam: “Vai tev kādas pīles, zosis, vistas, tītari pieder? Raugi tik viņas aiztikt, tad redzēsim. Vie-sul, Piktul, cui! pi! trieciet to viltnieci, lapsu, no pagalma mežā. Lapsa, nabadzīte, muka, muka; bet mazuliet tēva dotās bikšeles suņi tomer ieskrambāja. Tada ir pasaules alga!
A.Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā.