Kādai mātei bija dēls. Kad vien tas no kurienes pārnāca, tā māte tūdaļ vaicāja:
– Ko tev, dēliņ, deva ēst?
Dēls allaž pastāstīja, kāds cienasts bijis. Reiz ciemā viņu pamieloja ar ķīseli. Dēls nekad vēl nebija tāda ēdiena ēdis un tāda vārda dzirdējis. Uz māju ejot, viņš visu laiku daudzināja, lai nepiemirstos:
– Ķīseli ēdu! Ķīseli ēdu!
Ceļā pagadījās grāvis. Kā lēca dēls pār grāvi, tā uzreiz aizmirsa daudzināto vārdu. Skatās dēls grāvī — nekā neredz, ūdens vien. Sāka maisīt ar roku pa grāvja dibenu.
Maisīja, maisīja lielu laiku. Te piebrauc kungs un jautā:
– Ko tu te meklē?
– Meklēju dārgas mantas, — dēls atbild. — Lēkdams pār grāvi, pazaudēju un nu nevaru atrast.
Kungs domā: «Varbūt puika patiešām pazaudējis kādu dārgu mantu.» Viņš arī stājas pie meklēšanas. Maisa nu abi, ka dubļi vien šļakst, notriepušies taisni, ka negals. Te piejāj vagars.
– Ko jūs te meklējat, lielskungs?
– Stājies vien arī tu pie meklēšanas, te iekritušas dārgas mantas.
Ņemas nu visi trīs, jāsaka, sviedriem vaigā. Te piebrauc mācītājs.
– Ko jūs te meklējat, mani bērni?
– Dārgas mantas, — kungs atbild. — Stājieties vienā rindā!
Sāk arī mācītājs pa grāvi jaukties un sauc vēl savu kučieri talkā. Tas pienāk un paskatās grāvī — dūņas sasistas vai putās.
– Tad nu gan sakūluši kā ķīseli, — kučieris nosaka.
Dēls, izdzirdis šos vārdus, mudīgi no grāvja laukā un aizskrien, saukdams:
– Ķīseli ēdu! Ķīseli ēdu!
Šie visi paliek, rokas plātīdami.