Abra

Zvēri un abru taisītājs

Reiz dzīvoja viens vecs vīriņš, abru taisītājs. Viņam pietrūka maizes, kā jau daždien veciem, kas pelnīt daudz nespēj. Bet kaimiņa saimnieks sacīja: “Uztaisi man jaunu abru, tad maizi iedošu!” Labi! Vīriņš uztaisīja prāvu, prāvu abru, un nesa uz kaimiņiem. Bet tai dienā bij briesmīgi karsts laiks un nesamais smags, spēka maz, nabadziņš, jāsaka, piepūlējies galā. Lasīt tālāk

Zvēri un abru taisītāji

Reiz dzīvoja viens abru taisītājs, kuram pietrūka maizes. Arī kaimiņš tam par velti negribēja dot, bet lika uztaisīt abru. Abra bija gatava un vīriņš to gribēja aiznest nāburgam. Laiks bija ļoti karsts, vecais nespēja panest, kādēļ nolikās ozolu meža zem abras gulēt. Lasīt tālāk

Zvēri un abru taisītājs

Kādreiz dzīvojis viens ļoti nabags vīriņš, tas uztaisījis abriņu un nesis to uz pilsētu pārdot. Tam bijis jāiet caur mežu, mežā drīz satumsis un tam bijis tur jāpārguļ pa nakti. Vīriņš arī nolicies zemē, apsedzies ar abriņu un gulējis. Te iet garām lācis un saka: “Vai kāds smuks galdiņš, tikai nekā nav virsū!” Lasīt tālāk

Zvēri un abru taisītājs

Viens vīrs meža taisījis muldu. Patlaban mulda gatava, te paskatās – vai traks! Turpat necik tālu čāpo lācis. Kur nu mukt? Vai kokā līst? Lācis uzlīdīs pakaļ. Nē! Labāk ātrumā nokrīt gar zemi, uzrauj muldu sev virsū un saritinās muldas dobumā, kā varēdams. Lācis atnāk, notupas uz muldas un nemaz nesajēdz, ka vīrs tur apakšā. Lasīt tālāk