Reiz gani ganīja mežmalā aitas. Atnāca vilks, vienu dienu aiznesa aitu, otru dienu aiznesa aitu. Tā, katru dienu staigādams, vilks ganiem aiznesa gandrīz visas aitas. Ko nu darīt?
Kādu dienu viņi sacirta apses malku un izkurināja pirti. Izkurinājuši pirti, sauca vilku: «Vilks, vilks, nāc uz pirti!»
«Kāda malka?» vilks jautāja.
«Apses malka,» gani atbildēja.
«Neiešu, tā rūgta,» saka vilks.
Nu gani sakurina pirti ar bērza malku un sauc atkal vilku: «Vilks, vilks, nāc uz pirti!»
«Kāda malka?» jautāja vilks.
«Bērza malka,» atbildēja gani,
«Neiešu, tā rūgta,» saka vilks.
Nu gani izkurina pirti ar egles malku un sauc vilku: «Vilks, vilks, nāc uz pirti!»
«Kāda malka?» vaicāja vilks.
«Egles malka,» atbildēja gani,
«Neiešu, tā rūgta,» saka vilks.
Nu gani izkurina pirti ar ābeles malku un sauc vilku: «Vilks, vilks, nāc uz pirti!»
«Kāda malka?» vaicāja vilks.
«Ābeles malka,» atsaka gani. .
«Nu iešu, tā laba,» saka vilks un iet uz pirti.
Gani uzceļ vilku uz lāvas, salej garu un nu tik pērt. Nopēruši vilku tik stipri, ka tik tikko dzīvība iekšā palika, viņi vaicāja vilkam: «Vai vēl zagsi mūs, aitas?»
«Ne, nē,» atbildēja vilks.
Tad gani vilku palaida.