Vienam bagātam tēvam bija brīnumdaiļa meita, bet ļoti neizprotama – prātā tikai pārgalvība un stūrgalvība. Tēvs gribēja, lai meita precas, bet šī tik saka: “Nē, un nē!”
Kurš brūtgāns nāca, to aiztrenca kā vēju.
Beidzot uzradās nabadzīga vīra dēls, kas nolēma daiļo pārgalvnieci precēt. Devās pie viņas, taču ceļš veda caur mežu. Tur viņš satika vilku. Vilks teica:
“Kāp man mugurā! Aiznesīšu tevi uz kādu bedri meža vidū. Kad iekāpsi bedrē, iznes man to svecīti, kas tur atrodas.”
Labi. Puisis uzsēdās vilkam, aizjāja un iekāpa bedrē. Tur iekšā bija bez gala daudz miroņu, un starp tiem viņš atrada svecīti. Uznesa to vilkam.
Par šo labumu vilks viņam iedeva dzijas kamolīti un sacīja:
“Met šo kamolu zemē un ej, kur tas veļas.”
Vilks pazuda, un jauneklis devās kamolam pakaļ. Un ko domāt – kamolītis tieši aizripoja pie daiļās meitas, kuru viņš bija nolēmis precēt.
Sāk runāties, un meita tūliņ piekrita. “Citi brūtgāni man nepatika, bet tu esi citāds,” viņa teica.
Tēvs priecīgs – kāzas notika, dzīve kopā sākās.
Bet, ak vai! Nu tikai atklājās meitas nelaime – nelabi gari viņu bija apsēduši, un katru nakti tie blandījās pa istabu. Jaunais vīrs mēģināja viņus izdzīt, bet velti – gari viņu piekāva un aiznesa tālu mežā, kur pameta svešā vietā.
Par laimi, viņam kabatā vēl bija kamolītis. Viņš to izvilka un sāka tam sekot. Kamolītis ritēja, ritēja – līdz beidzot apstājās pie tās pašas bedres, kur bija miroņi. Kamēr jauneklis skatījās, kamolītis jau bija bedrē. Viņš kāpa tam pakaļ – un, par laimi, atrada starp miroņiem vēl vienu tādu pašu svecīti.
Kamolītis izripoja no bedres un aizrādīja ceļu atpakaļ uz māju.
Nākamajā naktī puisis cerēja uz mieru. Bet kā nu ne – pusnaktī nelabie atkal bija klāt!
“Pag, kur mana svece! Jāredz taču, kas tie par mošķiem!”
Viņš aizdedzināja svecīti.
Un – brīnums! Līdz ko svecītes gaisma uzmirdzēja, nelabie izgaisa kā dūmi, kā vētras putenis. Bet meita – viņa tajā pašā brīdī nomira.
Bailēs jauneklis skrēja cilvēkus saukt. Sanāca ļaudis, bet ko vairs – meita bija mirusi. Jau gribēja viņu likt zārkā, kad pienāca rīts. Saule tieši lēca — un, ko domāt – meita atdzīvojās!
Un ne tikai atdzīvojās – viņa bija kā no jauna dzimusi: ne vairs stūrgalvīga, ne kaprīza, ne atcerējās neko no pagātnes. Viņa kļuva laipna un rāma.
Abi dzīvoja ilgi un laimīgi.
A. 306. Kārlis Bramanis Rīgas apg. LP