Reiz dzīvoja viens mežsargs, kuram bija divi dēli. Katrs no viņiem izaudzināja divus lācēnus un nolēma doties pasaulē, lai iegūtu gudrību. Vispirms aizgāja vecākais dēls. Ejot ceļā, viņš iedūra nazi vecā celmā un paziņoja brālim:
“Ja norunātajā dienā nepārnāku, izrauj nazi no celma un apskati, vai tas nav norūsējis. Ja asmeņa galiņš aprūsējis, tad esmu cietis nelaimi ceļa pašā sākumā, ja viducī – pusceļā, bet ja pie pašas spalas, tad taisni tajā laikā, kad būšu klāt klizmā.”
Tā sacījis, viņš devās ceļā. Gāja dienu un nakti, līdz vienu vakaru nonāca pilsētā, kur visi iedzīvotāji bija skumji. Šajā pilsētā bija ezers, no kura visiem bija jāņem ūdens, bet, ja kādu gadu ezeram neziedoja meitu, tas nedeva ne piliņas ūdens. Šoreiz pienāca kārta pašam ķēniņam, kuram bija jāziedo sava meita. Mežsarga dēls to dzirdējis un sacīja ķēniņam:
“Nebēdājies, ķēniņ, es izglābšu tavu meitu.”
Ķēniņš palika priecīgs un solījās viņu iecelt par savu pēcnācēju un meitu par sievu, ja vien viņš to izglābs.
Nākamā rītā, ap pulksten deviņiem, ķēniņa meitu bija jāved prom, un visi ļaudis bija pulcējušies to skatīties. Nelabais atnāca saņemt upuri, ar atplēstu muti gaidot. Tomēr drosmīgais jauneklis kavējās līdz pulksten desmitiem. Nelabais vaicāja:
“Ko tu te tik ilgi mani uzkavē? Kur ķēniņa meita?”
Jauneklis atbildēja:
“Šeit viņa ir!”
Nelabais gribēja ķert meitu, bet jauneklis uzkliedza saviem lāčiem:
“Pij!”
Lāči uzbruka nelabajam un saplosīja viņu smalkos gabalos.
Pēc tam jauneklis sacīja:
“Tagad nevienai dvēselei vairs nebūs jāziedo ezeram, jo šis nelabais, kuru sīkos miltos saberzu, bija pēdējais. Ūdens ezerā netrūks, kamēr pasaule pastāvēs.”
Ķēniņš jauneklim atdeva gan meitu par sievu, gan valsti. Pēc kāda laika jaunais ķēniņš devās medībās un ņēma līdzi savus lāčus. Viņš medīja ilgi un aizdzenāja lielu stirnu, taču nevarēja to noķert. Skrienot pakaļ, viņš iekūlās lielā, dziļā purvā. Aptumsa, un viņam nācās palikt tur pa nakti. Viņš salasīja sausumus, uzkurināja uguni, piesēja pie tās abus lāčus un apsēdās blakus.
Tad turpat parādījās vecene, kas lūdza atļauju sildīties. Viņš viņai to deva. Vecene sāka glaudīt lāčus un pēc tam lika arī viņam pašu ātri paglaudīt, sakot:
“Paliec par akmeni!”
Tūlīt viņi visi pārvērtās par akmeņiem un vairs nevarēja doties mājās.
Tikmēr jaunākais mežsarga dēls gaidīja savu brāli. Beidzot norunātajā dienā viņš devās pie celma, izraujot nazi. Nazis bija norūsējis līdz pašam spalam. Viņš steidza doties pa to pašu ceļu, pa kuru bija aizgājis brālis, cerot to izglābt. Gāja un nonāca tajā pašā pilsētā, kur brālis bija glābis ķēniņa meitu. Pilsētā viņu sagaidīja ar gavilēm, jo viņa brālis – pilsētas ķēniņš – bija tajā dienā devies medībās un, tā kā brāļi bija ļoti līdzīgi, pilsētnieki jaunāko dēlu sajauca ar ķēniņu. Jaunā ķēniņiene viņu laipni uzņēma un vaicāja par brāli, uzsverot:
“Jau daudzas nedēļas bēdājos pēc tevis, kur esi palicis, kā tev klājas?”
Jaunākais dēls neatbildēja ne vārda, jo viņš bija pārņemts domās un nezināja, ko teikt. Viņu aicināja vakariņās pie ķēniņa galda, bet arī tur viņš klusēja. Kad jautāja, kāpēc viņš ir tādās dziļās pārdomās, viņš atbildēja:
“Tāpat, pats ar sevi.”
Pēc vakariņām ķēniņiene viņu aizveda gulēt. Viņš izpildīja visas viņas pavēles. Kad bija laiks gulēt, viņš iedūra zobenu griestos virs gultas vidus. Viņa vaicāja:
“Kāpēc tā dari?”
Viņš atbildēja:
“Tā ir mana daļa.”
Nākamajā rītā pēc brokastīm viņš devās medībās, medīja un aplenca lielu stirnu. Viņš skrēja pakaļ stirnai kājām, pēc tam jāja savos lāčos, bet nespēja to noķert. Skrienot klajumā un mežā, viņš nonāca lielā, dziļā purvā. Aptumsa, un viņam nācās palikt tur pa nakti. Turpat gulēja trīs lieli akmeņi un dega maza uguntiņa. Viņš uzkurināja lielu uguni, apsēdās blakus un sildījās.
Atkal parādījās tā pati vecene, lūdzot siltumu. Viņš jau grasījās viņai ļaut, kad no krūmiem iznāca mazs puišelis un iečukstēja:
“Neielaiž viņu, jo viņa ir ķēms! Viņa vēlas tevi piemānīt un sūtīt lāčus virsū!”
Tagad viņš saprata, ka vecene ir nelabais pārģērbies un gatavo lāču uzbrukumu. Kad lāči gribēja uzbrukt, vecene sāka lūgties, sakot, ka ir viņa tēva māte. Mežsarga dēls apsolīja viņu palaist, ja viņa pastāstīs, kas ir tie akmeņi pie uguns. Vecene izstāstīja, kā tie akmeņi atdzīvināmi, iedeva viņam dzīvības ūdeni, un tad akmeņi kļuva par viņa brāļiem un diviem lāčiem. Bet tiklīdz vecākais brālis ieraudzīja veceni pie uguns, viņš tūlīt laida savus lāčus virsū, un tie viņu saplosīja.
Abi brāļi devās atpakaļ, daloties ar savām piedzīvotajām lietām. Kad vecākais brālis uzzināja, ka sieva viņu bija noturējusi par mirušu, viņš dusmās nogalināja jaunāko brāli. Kad viņš atgriezās pilsētā un uzzināja, ka brālis zobenu bija iedūris griestos, viņš nožēloja savu rīcību. Viņš apsmidzināja mirušo ar dzīvības ūdeni, un brālis atdzīvojās. Pēc tam abi brāļi atgriezās mājās, atveda vecākus un jaunākais brālis apprecēja ķēniņienes māsu. Abi valdīja pārmaiņus un dzīvoja laimīgi un labi.
K. Tarzieris Tirzā, Brīvzemnieka Sborņiks