Vienai saimniecei bija sivēns. Un tas vairs negribēja ilgāki pie viņas dzīvot, jo dodot par daudz maz ēst. Tad sivēns ņēmās, aizbēga uz mežu, uzcēla tur mājiņu un vienu vakaru, tumsai metoties, aizkūra krāsni, kur sasildīties. Sildījās, sildījās – te atvērās piepēži durvis, ienāca zaķis istabā, nakts māju lūgdamies.
Sivēns atteica: “Māju celt neviens nenāca palīgā, nakti gulēt, tad zin nākt tūliņ!” Un sivēns nepieņēma zaķi, izdzina pa durvim ārā. Bet tiklīdz sivēns bij apgulies, zaķis klusītiņām iezagās istabā uz krāsni. Ap pusnakti, kad visur klusu palika, zaķis lēca no krāsns zemē un gribēja sivēnu nosist; bet sivēns iebļāvās tik dikti, ka kaimiņi skriešus saskrēja. Par to starpu, kalēt tie saskrēja, zaķis atkal bij jau krāsns augšā. Šie nu meklēja, meklēja – nekā neatrada un gāja atpakaļ mājā.
Bet tikko visur bij miers – zaķis nolēca atkal no krāsns, nosita sivēnu un izvieda pa durvim laukā. Rītā citi sivēni, atraduši šo nosistu, sagāja sivēna mājā, jo zaķis nu bij aizbēdzis, baidīdamies, ka viņu nenoķer un nenosit. Bet sivēna mājiņu nu mantoja sivēna brālis un dzīvoja laimīgi jo laimīgi tanī.
J. Jēkabsons Emburgas Liel-Dālužu Mālās, A. Bīlenšteina kr.