Saimnieks aris līdumā. Zirgs, nodzīts, lāgā nevilcis. Saimnieks par to dusmojies: “Kaut tevi lāči apēduši!” Tūliņ lācis arī no meža ārā: lai tikai dodot šurp! Saimnieks satrūcies un lūdzies: lai mazākais vēlot vēl šo līdumu pabeigt, tad, tad. “Labi, labi!” lācis atteicis, “bet kur es tamēr padzīvošos?” “Are, ieej mežā un padzīvojies turpat. Ko cepsi saulē?” Lācis iegājis.
Te lapsa klusu klusu izlīdusi, prasīdama: “Ko lācis no tevis gribēja?” Tā un tā. “Ai, nieki, tu atdosi viņam zirgu blēņu dēļ. Ja apsoli man cāļus pusdienai, es tev izlīdzēšu: iešu mežā troksni sacelt un lācis tad prasīs, kas tur trokšņo? Atbildi: medinieki, medinieki!” Labi! Tūliņ lapsa viens divi mežā atpakaļ un nu dauzās gar kokiem, un trokšņo, lai Dievs pasargā.
Te izlobs lācis, itin tāds sabijies, un prasa saimniekam: “Vai nezini, kas tur mežā ēdas?” “Ā, kā es nezināšu? Tur jau sagāja medinieki tevi kaut!” “Vai traks! Paslēp mani kaut kur!” “Kādēļ nē? Iegulies tepat manos ratos, apsegšu ar svārkiem, nesaodīs ne ķirķis.” Paldies, paldies! — Tā būšot labi gan. Nu lācis, nabadziņš, guļ savās bailēs, ka ne īkšķa nepakustina, bet lapsa tikai trokšņo. Beidzot šī iznāk no biezumiem saimniekam padikti vaicādama: vai neesot lācis te izsprucis? Ne, neesot! Ja, bet, kas tad tas, kas tur ratos guļot? Tā esot malka, mājā vedama. Nu, tad lai vedot, lai nestāvot mediniekiem pa kājām! Saimnieks jūgs arī zirgu ratos un brauks mājā; bet lapsa, gudreniece, tomēr lobj tikai pa priekšu vien, vērodama ar degunu gaisā, kur saimnieka vistu kūtis. Brauc, brauc — piepēži saimnieks ceļmalā pamana labu vāli, ko malkas skaldītājs aizmirsis. Ko nu gaidīt? Saķer vāli un krauj lācim pa galvas vietu — nost kā muša. Pārbrauc mājā — lapsa jau vistu kūtī ar visiem bērniem saradusies. “Ā!” saimnieks domā, “tevi jau gan patērēšu.”
Un tā klaukt! aizcērt kūtenes durvis un nu tikai ar vāli spalē no vienas vietas: apsita lielo lapsu, apsita mazos lapsēnus.