Citreiz dzīvojis vecs muzikants pie viena saimnieka. Bet vienu dienu saimnieks muzikantu padzinis tādēļ ka nav spējis vairs strādāt. Nekā darīt, vecais muzikants paņēmis savu basi un gājis pa ceļu vien uz priekšu. Saticis vecu suni:
“Labrīt! brāl, kā nu klājas?”
Suns atbildējis:
“Labrīt, labrīt! Man klājas nelabi: esmu vecs, zobu nav — rītu saimnieks solas mani šaut nost.” “Nebēdā neko, nāc man līdz!”
Suns aizgājis muzikantam līdz. Gājuši, gājuši — uz vienu reizi satikuši vecu runci. “Labrīt! brāl, kā nu klājas?” Runcis atbildējis:
“Labrīt, labrīt! Man klājas nelabi: esmu vecs, zobu nav — rītu saimniece solas mani noslīcināt.” “Nebēdā neko, nāc mums līdz!”
Runcis aizgājis sunim un muzikantam līdz. Gājuši, gājuši — uz vienu reizi satikuši vecu gaili. “Labrīt! brāl, kā nu klājas?” Gailis atbildējis:
“Labrīt, labrīt! Man klājas nelabi: esmu vecs, nevaru vairs laikā pamosties — saimniece solās rītu kaut mani nost.”
“Nebēdā neko, nāc mums līdz!” Labi! Visi četri: muzikants, suns, runcis un gailis, nu gājuši taisni mežā iekšā. Gājuši, gājuši — pienācis vakars un uz reizi palicis tik tumšs, lai acī dur.
“Tavu postu! Kur lai nu piestāj?” tā viņi domājuši. Bet par laimi drīzi ieraudzījuši mazu uguntiņu. Gājuši turp. Aiziet: viss labi — branga būda, iekšā liekas silta istaba, bet — ko darīt? Skaidri redz: tie, kas tur iekšā grozās, nav labi cilvēki — slepkavas. Nu, ko nu?
“Pag!” muzikants pēc tāda laiciņa ieteicas, “raudzīsim viņus aizdzīt; nostāsimies pie loga, un rausim katrs vaļam, ko māk: es ar basi spēlēšu, tu kauksi, tu ņaudēsi, tu dziedāsi!”
Labi! sākuši plēst vaļam. Ak tu žē’, to nedzirdēto troksni! Slepkavām tūliņ iešāvies prātā: nu labi vairs nav! Un tā, kur katrs paticis, arā un projām!
Šiem tas nu bijis brīnum pa prātam: tūliņ iegājuši būdiņā, labi paēduši, padzēruši un tad likušies pie miera: muzikants priekšnamā uz salmu kūļa, suns pie sliekšņa, kaķis pie ugunskura, gailis luktā!
Bet pirmā nomigā viens slepkava bija atlīdis klusītiņām atpakaļ paskatīties, kas tur pirmīt viņus īsteni baidījis. Slepkava izskatījies pa lauku: nav neviena; nu vēris lēnītiņām durvis vaļā un žūrējis, vai kāds iekšā: tumšs — nekā ieraudzīt. Beidzot pamanījis uguns kurā dzirkstelīti; paņēmis skalu un domājis pie dzirksteles aizdedzināt. Bet tā nebijusi dzirkstele, bijusi kaķa acs. Un kā nu licis skalu klāt, iegrūdis kaķim acī. Tā kaķis — skrapt! skrapt! slepkavam ģīmī iekšā. Slepkava, kā šautuve atlēcis atpakaļ, bet par nelaimi uzklupis sunim. Suns ciskās iekšā un uztriecis muzikantam virsū. Muzikants paķēris metamo un devis slepkavam pa muguru. Bet gailis luktā iesaucies:
“Kur ir, kur ir? Dod man ar, es pakāršu!” To dzirdēdams, slepkava aizmucis, ka nedabūjis ne nospļauties. Bet muzikants, suns, runcis un gailis dzīvojuši no tā laika laimīgi būdiņā.
R. Vulfs Ūziņos.