Vienai saimniecei bij tāds sivēns: kurš vien viņu ieraudzīja, tas spēra to ar kāju un dēvēja par Kverkli. Tad sivēns vienreiz
sasirdījās un gāja labāk uz mežu prom. Aizgāja – redz vienu mājiņu. Ieiet, atron ēdienus visvisādus. Ko nu vairāk? Apmetas un dzīvo kā muižkungs. Bet otrā vakarā atnāk arī vista ar gaili: lai dod nakts māju!
Kverklis saka: “Kad māja bij jātaisa, neviens nerādīja acis – nu māk nakts māju lūgties!” ,Lai, lai!” gailis atsaka, “mēs tev palīdzēsim dienās.” Nu labi! Lai tad eimot abi divi krāsns augšā un izguloties arī! Bet nieki nebūs. Otru vakaru ir zostēviņs atnāk: lai neliedzot nakts māju — viņš dienās palīdzēšot! Labi! Te trešo vakaru teķis lai klāt: lai neliedzot nakts māju – viņš dienās palīdzēšot! Labi! Bet ceturto vakaru vēl lielais vērsis lai atnāk: lai Kverklītis dodot nakts māju— viņš nedienās būšot palīdzēt! Labi! Te piekto vakaru – šie visi pie miera – nāks trīs vilki Kverklīša mājiņai gaŗām un sacīs tā: “Lai eimam apraudzīt, kas tur iekšā! Bet kas ies papriekšu?” Nospriež: pirmajam vilkam jāiet papriekšu. Ieiet iekšā – tā vērsis ar ragiem sānos, auns ar naunu [?] ribās, zostēviņš ar knābli dzīvo gar ausim un vista ar gaili tikai vēl uzbļauj. Vilks klupdams izspruka laukā un stāstīja abiem biedriem: “Ujā! kas tam Kverklītim par lielu saimi: vīrs ar dzelzs sekumiem man muguru dīrāja, bāba ar vāli ribas lauzīja, skroderis ar šķērēm ausis graizīja un māte ar lielkungu krāsns augšā to vien dziedāja: “Kad mēs iesim, abas acis pagalam!”
F.Putniņš Sesevē, A.Bīlenšteina kr.