Arāš aris mežmalā ar raibu zirgu. Iznāk lācis no meža, apskatās un viņam iepatīkas zirga raibā spalva. Viņš danāk pie arāja un prasa: “Vai mani ar’ nevarētu raibu nopervēt?” .
“Kādēļ ne? Bet pervēšana nav viegla lieta. Vai tik tu varēsi izturēt?”
Gan šis varēšot, lai tik pervējot. Arāš ir ar mieru, izņem savu nazi, un kā griež pāra reizes gar ribām, tā lācis kaukdams ieskrien mežā. No sāpēm viņš nogulstas turpat mežmalā pie vienas egles. Atlaižas žagata, ierauga lāci un prasa: “Kas tev, lācīt, vainas, kad guli tik skaistā laikā?”
“Lūk, tur tas arāš mani tā sapervēja, ka nespēju vair ne paiet.” “Nesaki nekā! Es par to tam arājam zirgu noknāpšu.” Žagata un uzlaižas zirgam uz galvas un grib knāpt viņam acīs; bet arāš kā sit ar savu pātagu, tā žagatai abas kājas pušu. Tik ar mokām viņa vēl var aizlaisties līdz eglei.
Pēc maza brītiņa atlaižas dundurs, ierauga abus vājeniekus un prasa: “Kas jums vainas?”
Lācis atbild: “Arāš mani pervēja.”
Žagata saka: “Viņš man abas kājas pārsita.”
Dundurs mierina: “Nesakait nekā! Es par to arāja zirgam asinis izsūkšu.” Dundurs dalaižas pie zirga un sāk sūkt asinis; bet arāš to saķer un izdur viņam smilgu caur vēdaru. Dundurs ar visu smilgu aizlaižas uz egli.
Pēc kāda laika arāja sieva atnes vīram brokastis, un vīrs arī taisās uz ēšanu. Zvēri akar visu noskatās pie egles. Kā nu vīrs sniedzas pēc ēdiena, tā lācis iesaucas: “Re, re! viņš nupat pervē sānus.” Kad sieva nosēstas zemē, tā žagata stāsta: “Nu ir sievai abas kājas pušu.” Kad arāš ir paēdis un apskaun savu sievu, tā dundurs kliedz: “Nupat dur smilgu caur vēdaru.”
P.Dankas Raunā.