Kad sīlis rudenī graudus paēdis, tad tas, izpaurējies uz labības gubām tupēdams, brēc: “Akots, akots!” Pavasarī, kad nekā vairs nav uz laukiem ko knābāt, tas, vēl uz mēslu gubas uzmeties, priecīgi palielās: “Pankoks, pankoks!”
Lasīt tālākSīlis un žagata
Vārna tūlin sacījusi: “Kārt vainīgo!” Krauklis gan gribējis tikai cietumā bāzt, bet tā kā tiesas priekšnieka tai brīdī nebijis klāt, nosprieduši sīli kārt tur, kur ar sadraudzējušies Vāczemē. Kad nu veduši projām, ceplītis gājis sīlim pakaļ un vienā gabalā žēlojies:…
Lasīt tālākSīlis nopeļ ēdienu
Sīlis rudenī, uz zirņu stirtas uztupies, saka: “Strunkuliņš, strunkuliņš!” bet pavasarī, uz mēslu gubas stāvēdams, saka: “Kukulītis, kukulītis!” J. Rubenis Ērgļos
Lasīt tālākPūce un vanags
Vanags bija iedomājies pūcei bērnus nolaupīt un nogājis pie šās lišķēdamies: “Vai, māsiņ, kas tev par smukiem bērniņiem!” Pūce lepodamās taisījusi acis cieti un sacījusi: “Kur smuka māte, tur smuki bērni!” Tikām vanags ar bērniem prom.
Lasīt tālākSīlis nopeļ ēdienu
Rudeni sīlis, uz labības gubas uzmeties un vārpu mutē paņēmis, vēkšot: “Ēč, ēč!” [kas bērnu valodā nozīmē netīrumus]. Ziemu, kad bads jāmirst, uz ceļa sasalušu zirga strunkulu knābī saņēmis, viņš sakot: “Kukulītis, kukulītis!”
Lasīt tālākSīlis un žagata
Žagata, mēlnese, bij apsūdzējusi sīli. Veduši uz karātavām nabadziņu. Ceplītis gājis sīlim pakaļ un vienā gabalā žēlojies: “Sīli kārs, sīli kārs!” Te piegadījies tiesas vīrs; tas teicis: “Ko tu, ceplīti, velti žēlojies? Ne sīli kārs, nekā! Vai nu traki! vienas…
Lasīt tālāk