Reiz sīlis, ar miežiem krietnu dūšu saturējis, paņēmis miežu vārpu, gribēdams to citai reizei paglabāt. Viņš aiznesis to uz pļavu un nolicis uz cinatiņas zem padebess. Tad labi noskatījies un novērojies, kā padebess toreiz stāvējusi, aizskrejis projām.
Lasīt tālākSīlis un žagata
Sīlim, putnam, resna galva; teic, ka tam esot daudz prāta. Šis resngalvis vienreiz aizceļojis uz Vāczemi, kur saticies ar žagatu, un abi palikuši lielu lielie draugi. – Žagatas agrāki Vidzemē nebijis, tā esot dzimta vāczemniece. – Sīlis salielījies, cik Vidzemē…
Lasīt tālākPūce un vanags
Vanags briesmīgi bij izsalcis. Un, kā par spīti vēl, nekur un nekur iedomāties kumosu saķert. Ozolā, tur nu būtu bijuši pūculēni ligzdā: bet vecā pūce tup klāt, kā piesieta – eji nu eji! Beidzot gudrinieks pielēks klāt un klidinās itin…
Lasīt tālākGulbis un vanags
Vienreiz gailītis gāja pa ceļu un ieraudzīja vistiņu braucam. Gailītis vaicāja: “Ko tu vedi?” Vistiņa atteica: “Zirņus!” “Vai!” gailītis sūkājās, “kā gribas ēst; es vakar kā no rīta ēdu, tā neesmu ēdis.” Vistiņa atteica: “Tad nāci, saēdies manus zirņus!” Gailītis…
Lasīt tālākPlēsīgais vanags pats tiek saplēsts
Jaukā vasaras dienā lakstīgala pogāja. Te atnāca vanags, sacīdams: “Izmāci mani arī tā pogāt!” “Labi, labi! bet tad tev jānāk katru dienu no vietas.” Tā notika. Te vienu dienu vanags atnāk un lakstīgalas pašu laiku nav mājā. Tā vanags pakampj…
Lasīt tālākRāpuļi un vanags
Vanags gaisā lidinādamies ieraudzīja zalti zemē. Viņš – pēc gaļas kārs – nolidinājās un aprija zalti. Zaltis, briesmas ciesdams, iedzēla vanagam sirdī, ka šis tūlin apvēlās. Bet nu zaltis izkodās ārā un apēda pašu vanagu.
Lasīt tālāk