Kādai pamātei bij divi pabērni: puisēns un meitene. Pamāte no laika gala nevarēja pabērņus ieredzēt. Viņa saka reiz uz vīru : Maizes mums tik daudz nemaz nav, padzīsim bērnus mežā.”
“Tēvs neļauj, viņam bērnu žēl; bet kamēr tēvs kādu dienu nav mājās, pamāte aizdzen abus mežā. Grūtdienīši visu dienu maldās dziļā mežā. Naktī meitene sāk gauži raudāt, bet puisēns mierinādams uzkāpj augstā eglē, lai paskatītos, vai kur uguntiņa nespīdētu. Ja, netālu ir gan maza uguntiņa. Abi nu tek čakli uz to pusi un laimīgi sasniedz būdiņu. Veca vecenīte sēž galda galā uguntiņai blakus un ēd vakariņas; bet griesti būdiņā augsti, pārliecīgi augsti. Grūtdieniši lūdzās māmiņai vakariņas un naktsmāju. Barību tā no mīļa prāta tūlīt pasniedz; bet naktsmāju baidās dot, jo būdiņas iedzīvotājs esot nežēlīgs milzis, kurš varot kaut kuru brīdi pārnākt un viņus apēst. Bērni gan sabaidās, bet domā atkal: lai, lai, paēdīs ātri, kamēr milzis nepārnāk. Tomēr kā domā neizdodas: pašā ēšanā milzis nāk, ka zeme vien dimd. Vecenīte pie laika pamanās iegrūst abus sānistabā, kur milža divpadsmit meitas zelta vaiņagiem kopā vienā gultā guļ.
“Kas te par svešu smaku?” milzis ienākdams jautā. “Svešs sunītis ietecēja un aiztecēja,” vecenīte atbild.
“Dod man ko ēst, vecene!” milzis uzsauc. Vecenīte ienes pusvepri un 5 klaipus maizes. Milzis noēd tos un tad vēl prasa. Kad vecene tik ātri nespēj nekā laba pagādāt, tad šis dusmās tai uzlej veselu toveri ūdens uz galvu. Grūtdienīši to visu sāņistabā noklausās un drebēt dreb. Tomēr puisēns drīzi apķeras, kas darāms. Viņš noņem divām aizmigušām milža meitām zelta vaiņagus un uzliek vienu māsai galvā, otru sev pašam.
No rīta milzis ienāk meitu istabā un divām neatron zelta vaiņagus galvā. Šis tās notura par svešiniecēm un tūdaļ apēd un aiziet atkal gulēt. Kamēr nu milzis guļ, puisēns ar meiteni aizbēg. Pie brokasta ienāk tikai desmit meitas. Milzis tūdaļ noprot, ka piekrāpts. Viņš knaši uzvelk savus jūdžu zābakus un dzenas bēgļiem pakaļ. Bēgļi sadzird milža soļus un pabēg tilta apakšā. Milzis izskrien puspasauli un, nekā neatrazdams, noliekas dienasvidū. netālu no tilta. Drīz tas tā krāc, ka viss tilts nodreb. Tagad puisēns klusu izlien no tilta apakšas, novelk milzim zābakus un vienā acumirklī aizskrien atpakaļ uz būdiņu pie vecenes. Būdiņā nu saņemas naudas, cik jau iespējams, un tad paņem māsu pičpaunā un otrā acumirklī ar zābakiem mājā pie tēva. Bet neba puisēns ar māsu nu vairs pie pamātes dzīvo: viņš ar naudu uzceļ pats sev skaistu pili. Šai pilī tēvs ar saviem bērniem dzīvo laimīgi; kurpretim pamātei jādzīvo vienai pašai sagruvušā būdiņā.
B. A. Lerchis Puškaitis Džūkstē Pienavā