Reiz tēvs ar pusaugušu dēlu – gadu sešpadsmit vecu – tumšā, lietainā laikā braukuši ar siena vezumiem caur biezu mežu. Tēvs braucis pa priekšu, dēls nopakaļus. Bet dēla vezums dubļu tērcē apgāzies; gan aurējis tēvu palīgā, bet kur tu, jāsaka: lietus gāžas blīkšķēdams, koki šņāc, nakts tumša, lai acī dur, sauc, cik patīk, – nekā. Dēls gan izmocījies – nevarējis vezumu uzcelt. Ko nu? Beidzot sagudrojis: līdīs kokā, pašā galotnē, vai nesaredzēs kur uguni. Uzlien – jā: spīd gan labā attālumā. Aizsteidzies turp, ierauga pussagruvušu mājeli, ieiet iekšā, nav ne cilvēka ēnas; bet galdi klāti ar labākiem ēdieniem. Ko nu vēl suinīties? Klūp klāt, saēdas labi un liekas aiz-krāsnī gulēt. Te ap pusnakti sarodas šādi tādi klaidoņi, nosēžas pie galdiem un sāk dzīrot, bet mielojoties kauliņus nesviež neviena apakš galda. Kurš nograuzis, drāž aizkrāsni, taisni pa zēna kažoku, ka grab vien. Salijušais kažoķelis tagad siltumā brīnum bija sakaltis. Jau vienreiz, otrreiz klaidoņi iesaucas: «Kas, jupis, tur grab?»
Beidzot līdis raudzīt, izvelk šo aiz čupras tīri bālu, nabadziņu. Nu spriež iepletusies, ko ar tādu paklīdušu puiku iesākt.
Cits zobojas – jāslīcina, cits – jāspīdzina, bet galu galā sarunā labāk mucā iebāzt un nosviest mežā vilkiem par ēsmu. Zēns dreb gan, dreb kā apšu lapa, bet nieki nelīdz, jākrūp mucā un jāgaida, ko rītdiena sacīs. Te, gaismiņai svīstot, sāk vilki kaukt, zēns tāpat gara laika pēc iekaucas pretim.
Vilks, vilka balsu padzirdējis, atskrien pie mucas, ošņā un ošņā. Bet cik tad nu spundas caurums liels! Vilks nevar neko nojēgt ar savu gudrību, kas īsti mucā. Nu izgorās Šā, izgrozās tā – beidzot aptupsies pie mucas un cilās ausis; bet zēns tamēr izžņaudz roku un noķer vilku aiz astes. Vilks to vēl savā mūžā nebija piedzīvojis; pārbijies sāk šis trakot ar visu mucu; bet zēns asti tur kā tur atspēries. Beidzot, par laimi, muca atsitās pret resnu priedi un sašķīda, citādi vilks droši vien būtu pārelsies skriedams un zēns diezin kad būtu ticis laukā. Bet nu bija labi. Zēns izkļuva no sprosta gandrīz bez liekām pūlēm pavisam sveiks un vesels. Zināms, par to tad arī apglaudīja vilku no galvas līdz kājām, un vilks atkal par tādu laipnību aizveda viņu mazā mājiņā, kur viens tēvs ar trim meitām dzīvoja. Vilks turpat palika sētā; bet šis tūliņ ieiet istabā, padod labvakaru un nu tai ātrumā nemaz apķert, ko īsti teikt, ko neteikt. E!, domājis, teikšu, kas mēles galā gadījies. «Vai nevajag Vāczemes tekuļa? Man laukā pie žoga stāv piesiets.»
«Jā, jā, – vajag! Vāczemes tekuli reta lieta!»
«Nu, tad pavisam labi; tūliņ laidīšu aitu kūtī!»
«Jā, jā – laid, laid, dēls!»
Labi, zēns ielaiž savu Vāczemes tekuli un tad liekas gultā, jo piekusis bija tiešām bez jēgas. Tā nu paliek. Visi guļ, tekulis atkal raujas pa kūti. Bet te ap pusnakti tēvs aiziet lopus apraudzīt un atron, ko Vāczemes tekulis izdarījis: apslānījis visas avis – vaimanas jāsauc! Tūliņ piekāvis tekuli (vilku), cik paguvis, pusdzīvu aizdzinis un tad, dusmās trīcēdams, iesteidzies istabā meitas modināt: «Sitīsim, maitāsim to zēnu, to neģēli! Viņš, tekuli laizdams, ielaidis vilku – patērējis manas aitiņas, jūsu aitiņas! Ņemiet jūs, meitas, rungas, es grābšu cirvi – viņam vajag izputēt, saplakt turpat gultā!»
Bet, kamēr Šie laukā rungas un cirvjus sameklē, gan zēns pamanījies, izklupis pa mazajām durtiņām turpat dārzā, pagrābis bišu stropu, Iestiepis gultā, palīdis apakš stropa un pārsedzies ar gultas segu, ka nemaz zināt, kas tur apakšā.
Patlaban arī tēvs ienāk ar cirvi, meitas ar rungām tin nu klāj kā klāj stropam. Bet brīnumi, tavi brīnumi! Kas, velns, tam zēnam par cietiem kauliem: klaukšķ vien. Jāpaskatās. Un, līdz nu pacēla segu, te bites ietracinātas sāk tika! sitējiem acīs bizo’t, ka ne atkauties. Šie nu vēl iegaiņāsies – tas bitēm dieva dots. Sadzēla tā, ka neattapa gandrīz laukā izšmaukties. Kamēr šie laukā dzeloņus izlasa, zēns, sadabūjis tādu plakanu vilnas grozu, aizliek gātu caurumiem priekšā, un nu tikai: kura bite nāk, tā grozā, beidzot pašas sametas grozā kā spiets Jāņu laikā. Nu vēl pārsēja palagu grozam – ielika stropa augšgalā, pats ielīda stropa apakšgalā, aizvilka gātes priekšā un neteica vairs ne vārda.
Bet pa visu to laiku sasistais vilks arī negulējis dīkā: āče, ataicinājis no viņām mājelēm tos klaidoņus, lai nākot trijmeitu tēvam atriebties, kas viņu tā piekāvis ne par šo, ne par to. Klaidoņi atnāk; nu zags, nu laupīs; bet ko dabūsi no tukša? Vienā kaktā šādas grabažas, otrā tādas – tik nu vēl tas bišu strops gultā lieti der. E! Ņems to pašu, kraus ratos un brauks projām, cik dabūts, dabūts.
Braukuši, braukuši – uz vienu reizi zēns sāk tikai stropā nelabi kliegt: «Zagli, zagļi! Ķeriet!»
Klaidoņi domājuši: «Kur tas vilks mūs ievīlis tādā burvju mājā? Kurai bitei tik rupja rīkle? Bēgsim!”
Un klaidoņi aizbēga, atstādami zēnam zirgu, ratus, stropu. Zēns smiedamies izlien no stropa, pārbrauc pie tēva mājā un lielīdamies stāsta, ko viņš vienā naktī izdarījis, vēl pārvezdams māju svētību – ače, medus putniņus! un no tā laika zēnam ar bitēm arī pašķīrās: vēlāk savaišļojās pilns dārzs.