Reiz dzīvojis kāds zemnieks. Tas bijis sen, sen, kad vēl cilvēki un zvēri runājuši vienu valodu. Lācim vēl toreiz bijusi gara, gara aste. Vilks nebijis vis tik stīvs mugurā kā tagad, bet varējis locīties kā čūska. Un lapsai, nabadzītei, toreiz vēl bijusi tieva aste, un tā pati vienmēr vilkusies pa zemi, un tāpēc tajā nebijis nekādu kuplu spalvu. Viņi visi dzīvojuši pa draugam.
Tā kādreiz zemnieks esot iegājis mežā un sācis tikai līst kokus, lielus da mazus, viss viena alga. Mazākos esot sadedzinājis, bet lielos atstājis mājai. Nocirtis mežu un, kad līdums bijis gatavs un esot varējis iesēt, tad licis iekšā rāceņus. Bet auguši gan brangi lieli, tādi glauni rāceņi bijuši, ka tik nu.
Bet tavu zemnieka nelaimi! – gadījies viens liels lacis. Tas nācis pa naktīm un bradājis rāceņus. Zemnieks ņēmies vaktēt un novaktējis ar. Bet sācis domāt, kā nu tiks vajā no tā briesmoņa, ar labu jau tik un tā neklausīs. Domājis, domājis, līdz sadomājis. Aizvedis vienu resnu bluķi uz rāceņu laukmalu un iešķēlis tai bluķī lielu, lielu šķirbu. Tad ņēmis lielu tapu un iedzinis bluķī.
Nācis nakti lācis un taisni nobrīnījies: kas tad te bluķi aizvēlis pāri ceļam? Kāps tikai pāri, bet, tavu nelaimi, aste iešļukusi šķirbā. To tikai zemnieks gaidījis. Iecirtis pa ķīli ar cirvi. Tas izkritis, un lācim aste bijusi ciet. Lācis neesot varējis pārciest sāpes un sācis kliegt. Bet zemnieks paķēris milnu un nu tik zvetēt lāci. Tas, kā rāvies, tā aizskrējis, bet aste palikusi bluķi.
Ieskrējis lācis mežā un nu sācis raudāt. Pienācis vilks un prasījis, kas Šim kaitot. Šis teicis, tā un tā, esot zemnieks šo nomizojis, ka ne palocīties. Vilks varen saskaities par tādu zemnieka bezkaunību un kliedzis: «Ak šis maitas gabals, gan es viņam parādīšu, ko vilks spēji» Lācim tā kā labāk palicis, un viņš piekritis vilkam.
Otrā dienā, kad vilks gribējis brokastis, gājis pie zemnieka aitām. Zemnieks bijis no nakts darbiem noguris un ganos aizmidzis. Vilks paķēris vienu aitu un aizlaidies uz mežu, bet aita vēl paspējusi iekliegties, un nu zemnieks uzmodies, bet ko tu izdarīsi – jau vilks gabalā. Domājis, domājis, kā vilkam atriebties, līdz izdomājis gan. Izracis mežā dobi, dziļu jo dziļu, un pārklājis ar žagariem, bet virsū uzlicis brangu ceptas gaļas gabalu. Aizgājis labu gabalu mežā un gaidījis.
Vilks, saodis gaļas smaku, nācis arvien tuvāk pie dobes un beidzot lēcis pakaļ gaļai, bet žagari bijuši tievi un vilka svaru neizturējuši. Tā i ielicies vilks ar visiem žagariem dobē, ka noskanējis vien. Zemnieks nu pieskrējis klāt un nu tikai sācis vilku zvetēt. Tā devis, tā devis, ka tas vēl šobaltdien atminēsies zemnieku.
Zemnieks sadauzījis, sadauzījis vilku un aizgājis mājās. Vilks tupējis dobē un raudājis. Gājusi garām lapsa un prasījusi, kas tad šim esot lēcies. Tā un tā, esot kritis dobē un taisni ar asti uz leju, tā ka viss mugurkauls esot stīvs, ka ne palocīties. Zemnieks esot tā sabuknījis, lai jel izpalīdzot ārā tikt. Lapsa izpalīdzējusi ar. Šī nu, kā gudrāka būdama, noņēmusies zemnieku makten dūšīgi pārmācīt.
Nākošo nakti lapsa aizlavījusies līdz zemnieka vistām un pašu gaili nocēlusi, bet šis, nabags, no bailēm tik nejauki iekliedzies, ka saimnieks uzreiz pamodies. Ieraudzījis, ka lapsa aiznesot gaili, paķēris cirvi un klusītiņām pa mežu pakai lapsai.
Visi trīs – lācis, vilks un lapsa – bijuši sanākuši Pie trim eglēm – tās, redz, esot bijušas tādas trīs egles, starp kurām bijis brīvs laukums, – un sākuši spriest.
Lapsa teikusi, ka nu Jau zemniekam būšot diezgan atmaksāts, un likusies uz auss. Kā par nelaimi, tievo asti viņa novietojusi divu koku starpa. Zemnieks nu klusītēm dabūjis garu koku, nolicis to aiz eglēm un piesējis lapsas asti klāt, tā ka šī i nemanījusi. Kad viss bijis padarīts, ņēmis smalkus žagarus un aizdedzinājis. Žagari sākuši Švirkstēdami degt. Nu visi zvēri sabijušies un metušies bēgt. Lapsa, kā cirtusies no bailēm, tā ir nobraukusi pus astei ādu. No tā laika sākusi nēsāt asti augstāk, un tai ar uzaugusi kupla spalva.
Reiz visi trīs zvēri tā kā sadomājušies Iet zemniekam atriebties. Bet lācis pirmais nobijies un teicis: «Es nu gan neiešu. Man viņš vēl noraus pavisam asti, un kur tad es varēšu rādīties.» Vilkam ar tā nelabi ap dūšu sameties, un viņš piebalsojis lācim. Lapsa tā kā vēl gribējusi iet, bet beigās noteikusi: «Kad jau jūs ne, ko tad es viena.»
Tā ir palicis zemnieks dzīvs un netraucēts.