Kādam puisēnam nomiris vienā nedēļā tēvs un otrā nedēļā māte. Sērdienītis katru dienu gājis uz kapsētu un raudājis gaužas asaras. Bet vienu dienu māte iznākuse no kapa un iedevuse puisēnam trīs stabulītes, sacīdama: “Kuš, kuš, bērniņ, še tev tās stabulītes. Ja pirmo papūtīsi, tad nebūs vairs jāraud, ja otru papūtīsi, tad būs jāsmejas, ja trešo papūtīsi, tad diesi un lēksi.”
Puisēns tūlīt papūtis pirmo stabulīti. Tā skanējuse tik jauki, tik mīlīgi, ka asaras tūdaļ nožuvušas. Nu papūtis otru stabulīti. Tā skanējuse tik jautri, tik patīkami, ka gribot negribot bijis jāsmejas. Beidzot papūtis ir trešo stabulīti. Tā skanējuse tik jocīgi, tik burvīgi, ka gribot negribot bijis jāsāk lēkāt. Pat putniņi un lopiņi lēkājuši līdz. Tā nu puisēns no tās dienas varējis bēdās caur stabulīšu pūšanu remdēties.
Reiz puisēns izgājis ar savām stabulītēm ganos. Lopiņi nevīžojuši lāgā ēst, likušies gulēt. Bet puisēns domājis: “Vaj nepieēdušus gan mājā dzīšu? Pag, pag, papūtīšu trešo stabulīti, gan tad visi sacelsies.”
Un tā ar bijis. Līdz ko uzpūtis, tūlīt visi kājās un nu lēkuši, lēkuši. Pūtējam lopiņu lēcieni patikuši, viņš nerimis vis pūst, bet ļāvis, lai labi izlecās. Bet tajā pašā brīdī ķēniņam, no medībām atpakaļ griežoties, gadījies tur garam jāt. Viņš brīnījies, kas tās par jocīgām skaņām, kas tie par trakiem lopiem. Piejājis klāt, nu tu brīnumi, zirgs arī sāk lēkt un pašam tā pate nelaime, nemaz nosēdēt vairs uz zirga, kā kājas cilājas. Bet ilgi puisēns nemocījis ķēniņu, viņš apstājies pūst. Nu ķēniņš, zināms, tūlīt prasījis, kur tādu stabulīti dabūjis. Puisēns neliedzies – izstāstījis galu no gala, cik stabulīšu no mātes dabūjis un kāds katrai stabulīti spēks. Ķēniņš licis uzpūst pirmo stabulīti un ilgi, ilgi uzklausījies mīlīgās skaņas, licis uzpūst otru stabulīti un ilgi, ilgi izsmējies par jautrajām skaņām. Bet, kad puisēns taisījies trešo stabulīti pūst, tad ķēniņš smējies: “Nepūti, nepūti, citādi man atkal, vecam vīram, jālec! Labāk – dzirdi, ko teikšu – nāci man līdz uz pili. Tev jāizdara ar savu trešo stabulīti tas, ko es viņnedēļ ar savu karaspēku nevarēju izdarīt. Klausies, aizviņnedēļ kaimiņa ķēniņš nozaga manu vienīgo meitu. Es gāju ar karaspēku atņemt, bet viņam lielāks karaspēks – nevarēju. Aizeji tu pie kaimiņa ķēniņa ar savām stabulītēm un lieci viņam tik ilgi lēkt, kamēr apsolās manu bērnu atdot.”
Labi – puisēns ar mieru.
Trešajā dienā stabulnieks bijis pie kaimiņa ķēniņa klāt. Ķēniņš sēdējis pie viena loga un aizvestā ķēniņa meita raudājuse pie otra loga. Puisēns uzpūtis pirmo stabulīti. Ķēniņš klausījies nodurtu galvu un ķēniņa meita tūlīt apstājusēs raudāt. Puisēns uzpūtis otru stabulīti. Ķēniņš sācis smieties, cik tik rīkle, bet ķēniņa meita savās bēdās kaunējusēs smieties, tā labāk aizklājuse acis un izsteigusēs dārzā. Puisēns uzpūtis trešo stabulīti. Ķēniņš sācis lēkt. Un nu lecis un lecis, kamēr elsis nejēgdams un sācis lūgties, lai apstājoties. Bet puisēns atteicis: “Ja atdosi nozagto ķēniņa meitu, tad tik apstāšos.”
“To nevaru, to nevaru!”ķēniņš elsdams atbildējis.
“Ja nevari, tad pūtīšu!”puisēns atcirtis un pūtis no jauna.
Sācis atkal lūgties, bet puisēns nepielaidies ne par ko. Beidzot, kad nemaz vairs nejaudājis lēkt, tad iesaucies: “Ņemi meitu nu steidzies projām!”
Labi, puisēns paņēmis meitu un aizgājis.
Bet līdz ko labu gabalu pagājuši, ķēniņš ar kaŗa spēku pakaļ. Meita bijusēs ļoti, bet puisēns atteicis:
“Ko tu bēdā, lai tik nāk – gan viņi visi izlēksies.”
Un tā arī bijis. Panākuši gan, bet tikko puisēna trešā stabulīte atskanējuse – viss karaspēks lēkājis vienā mukā. To redzēdams, kaimiņu ķēniņš atmetis ar roku un apsolījies, ka nebūšot vairs dzīties pakaļ.
Trešā dienā puisēns ar ķēniņa meitu pārnākuši atpakaļ. Vecais ķēniņš apkampis puisēnu un teicis: “Vaj neteicu, ka tu iespēsi ar stabulīti vairāk, neka es ar saviem karavīriem. Par pateicību tagad pieņemu tevi dēla kārtā. Vēlāk, kad miršu, tad vari manu valsti ņemt un precēt manu vienīgo meitu.”