Tas bijis vecu vecos laikos, kad ļaudis tikko iemācījušies art zemi. Reiz viens arājs aizgājis art. Nezin no kurienes ieradušies vilks, zaķis un dundurs un brīnās: kas tas tāds par ērmu atnācis uz pasaules? Tāds savāds rīks un pie tam vēl zemi ārda! Gan mēs viņam parādīsim! – tā spriež visi trīs lielībnieki. Visi trīs ilgi spriež un gudro: kā pieveikt to milzi, kas tur tādus neredzētus darbus dara. Gudro un gudro, līdz beidzot vilks teicis:
«Es gan zinu gudru padomu: kā saskriešos, tā vīram krūtīs iekšā, un zemē būs!»
Sacīts – darīts. Vilks kā saskrienas un lēcis, tā vīrs paķēris ar vienu roku vilkam aiz astes un nosviedis zemē. Vilks kaukdams atskrējis, ko kājas nes, atpakaļ meža malā. Gudrojuši atkal. Tagad bijusi kārta zaķim. Šis sadūšojies un teicis:
«Lai nu vilks, ko vilks, bet es gan zinu gudru padomu: es tāds viegliņš, ieskriešos, salēkšos un krūtīs iekšā, un zemē viņš būs!»
Sacīts – darīts. Bet, kā lēcis, tā arājs saķēris zaķi aiz pakaļkājām un nosviedis zemē. Zaķis klibodams atskrējis meža malā. Gudrojuši atkal. Neko darīt šoreiz jāiet dunduram. Dundurs bargi jo bargi iedūcies un teicis*
«Ko nu zaķis, tāds auša, bet es gan zinu gudru padomu: es kā skriešu, tā taisni acī iekšā, un vīrs zeme bus!»
Sacīts – darīts. Dundurs iedūcies un drāzies arājam virsū. Arājs saķēris to aiz spārniem, paskatījies, paņēmis smilgu un iespraudis to dunduram. Tā dundurs ar visu smilgu atgriezies pie saviem draugiem. Visi trīs uzvarēti kaunīgi gājuši prom.
Tā iet visiem, kas lielas ar savu spēku un gudrību.