Reiz kaķis atnācis pie nespēcīga medinieka un lūdzis, lai dodot viņam pajumti; viņš būšot par to labumu palīdzēt medījumus apgādāt. Labi. Medinieks bijis ar mieru. Nu gājuši katru dienu kopā medīt, bet kā par spīti, neķēries nekā. Bet reizi tomēr laimējies: nogāzuši briedi. Vecais medinieks tūliņ gājis uz mājām pēc zirga, bet kaķis palicis mežā brieža gaļu apsargāt. Viņš izlaidies garšļaukus un laizījis brieža asinis.
Te patlaban gājuši garām lācis, vilks, lapsa un zaķis. Tie, ieraudzījuši briedi nogāztu, kaķi garšļauku asinis laizam, nejauki satrūkušies. Beidzot zaķis atžilbis pirmais. Viņš pačukstējis lācim: “Vai zini ko, brāl’? Tam vajaga briesmīgam zvēram būt, kas tur tās asinis laiza. Kurš katrs nenogāzīs tādu lopu. Mums jārauga viņš pielabināt ar kādiem gardumiem.”
Labi. Lapsa tūlīt aizskrējusi pēc zoss, lācis pēc medus, vilks pēc katliņa un zaķis palicis uguni kurdams. Drīz visi bijuši atpakaļ. Nu aptraipījuši zosi ar medu un uzlikuši vārīt. Līdz ko sākuši garšīgie garaiņi celties, tad katrs noridējis pie malas: lācis uzlīdis priedē, vilks ielīdis žagaru čupā un lapsa ar zaķi aizlīduši turpat uguns malā aiz krūma. Vējš dzinis garšīgo viruma smaku taisni kaķim degunā. Kaķis nevarējis ciest: palēcis jau vienu soli, otru, trešu, kamēr beidzot brīc! bijis pie katliņa klāt. Vilks, to redzēdams, sitis žagaru čupā ar asti pie zemes, ka paukšķējis vien, un nezinājis aiz prieka ko darīt. Kaķis, vilka astes galiņu ieraudzīdams, domājis, ka tā ir pele un tādēļ kritis virsū. Vilks pārbījies. Tas lēcis no žagaru čupas taisni pār katliņu, bet lēcot aizķērusies aiz katliņa viena kāja, tam bijis jākrīt un jānositas. Kaķis noturējis vilku par milža peli. Viņš domājis, ka milža pele nodomājusi viņu aprīt, tādēļ sprucis, ko vien jaudājis, turpat priedē augšā. Bet lācis, to redzēdams, domājis: “Nuja, vilku jau nosita, nu nāk man pakaļ, labāk lēkšu zemē, kamēr vēl laiks.”
Lēcis arī. Bet kā jau tāds lācis: nolauzis kaklu. Zaķis, to visu redzēdams, nevarējis aiz smiekliem vairs turēties. Tas smējies un smējies, bet atkal nelaime: no smiekliem pārplīsusi lūpa krustim pušu. Tik lapsa nesacījusi nekā; tā nopurinājusi galvu un aizlaidusies lapās.
A.Lerchis-Puškaitis Džūkstē.