Kādam saimniekam bija šādi gājēji: vilks Mežēns, govju gans; suns Kampējs, priekšpuisis; kaķis Incis, rijkuris; gailis Putniņš, māju pieraugs.
Reiz gadījās, ka saimnieks kādā dienā uz visiem četriem gājējiem sadusmojās. Gailīti Putniņu tas uzdzen uz istabas augšieni, kaķi Inci uz krāsns augšieni, Kampējam sunītim vairs nedod ēst un vilku Mežēnu ietriec kūtī.
Bet Mežēnam netrūka dūšas: kad saimnieks tāds, tad lai aizmaksājot viņam izpelnīto loni. Saimnieks nodedzina akmeni karstu un sviež Mežēnam mutē, sacīdams: “Še tev lone! Še tev lone!”
Mežēnam nodega no karstā akmeņa visa bārda, un purns tam vēl šodien izskatās rūsens, apsvilis. Par tādu netaisnību Mežēns ļoti saskaitās: viņš atstāja saimnieku un apmetās mežā uz savu roku dzīvot.
Pēc kādām dienām Kampējs apmeklē savu veco biedru un izsūdz tam, ka saimnieks sēnalu putru vien tik dodot lakt. Mežēns saka: “Vai zini ko? Pārej mājā un rej tā: “Kā suni baro, tā suns rej!” Varbūt ka tas līdzēs.”
Kampējs pārtek mājā un rej: “Kā suni baro, tā suns rej! Kā suni baro, tā suns rej!”
Saimnieks, to dzirdēdams, vēl vairāk sadusmojas; viņš saka tā: “Ja Kampējs pie sēnalu putras tik daudz jau velti ļekst, ko tad nu vēl, ja labāku putru baudītu? No šīs dienas brokasta nemaz vairs nedošu.”
Savās bēdās Kampējs atkal noiet pie vilka Mežēna. Tagad Mežēnam labāks padoms; viņš saka tā: “Klausies, kaimiņ, rītu saimnieka meita ganīs tepat mežmalā avis. Es izlīdīšu no meža un nočiebšu vienu avi. Meita, zināms, dzīs tevi man pakaļ; bet tad esi gudrs: skrej tā, itkā tevim dzīvība zobu galā karātos; vari arī kādu reiz paklupt. Ja saimnieks tevim prasa, kādēļ nenoķēri, tad atbildi: “Mežēns spēku dabūjis no barības, es no sēnalām, kā lai panāku.” Gan tad tu redzēsi, kas tur iznāks.
Kampējs tā dara un patiesi Mežēnam bija taisnība. Līdz ko meita iesakās, ka jērs noņemts, tad saimnieks tūlīt: “Kāpēc nelaidi Kampēju pakaļ?” “Kā nu nelaidu, tēt; bet ko nu nodiedējis sēnalu strēbējs spēkotam vīram padarīs? Kamēr šim viens solis, tam jau pieci!”
“Tev taisnība, meitiņ! Kampēj, nāc šurpu un saēdies labi tauku putras. No šā laika turēšu tevi labi.”
No rīta Kampējs projām uz mežu pie Mežēna: “Vai dzirdi, brālīt, tu mani izvedi uz ceļu. Kā lai tev atmaksāju? Bet paklausies, kas man prātā: šo svētdienu mūsu mājās būs kāzas; kamēr kāzinieki baznīcā, atnāc pie manis, ielien cūku kūtī, lai neviens neredzētu, gan tad tevi pacienāšu. Ja cita nekā nedabūšu, tad ēdīsim raušus vien.”
Labi! svētdienā Mežēns klāt un paslēpjas cūku kūtenī. Kampējs, kā jau priekšpuisis, palicis mājā par māju pieraugu un pierunājis kaķi Inci un gaili Putniņu, lai šodien vienu acu aizmiegot. Viņš būšot savu veco draugu Mežēnu mazuliet pacienāt; bet tā, kā saimnieks Mežēnu no tās reizes nevarot ieredzēt, tad lai tas viss kluss paliktu.
Kampējs nu izceļ vienu podu gaļas, izceļ otru podu gaļas, pielej vienu kausu alus, pielej otru kausu: viss Mežēna rīklē. Kāziniekiem drīzi jābrauc mājā: lai dodot vēl vienu. Izdzer to: lai dodot vēl vienu. Izdzer to: vadzi, mans Mežēns jau ieskurbis un nu tik kājas vien cilā. Kampējs gan piebiksta, lai izturoties rāmi, varot kāznieki pārbraukt; bet Mežēns tev nu vairs klausīs: viņš būšot vēl dziedāt. Kampējs draud, lūdz, lai jel esot mierīgs; bet šis tam tīšam sāk vilkt vaļā: “Avavau! avavau!”
Kāzinieki pārbrauc, izdzird troksni un ņem Mežēnu slānīt, kamēr pusdzīvs tikai lielām mokām paspruka.