Pie kāda saimnieka dzīvoja runcis, kurš bijis liels kārumnieks, jo bez pelēm, ko noķēris klētī, dažu labu reizi apēdis arī šķiņķi un izlaizījis kreimu. Kādreiz, kad atkal bijis izlaizījis kreimu, saimniece viņu krietni ar stibu pamielojusi. Runcis domājis, nu gan laikam grēku būšot par daudz, kad arī saimniece to sākot sist, tagad jāejot tos izsūdzēt, tad varēšot dzīvot atkal pa vecam.
Kādā jaukā dienā tas izgājis no mājām un gājis pa ceļu uz priekšu. Te saticis vilku, tas prasījis, kur šis iešot? Runcis izstāsta. Arī vilkam paliek smaga dūša, jo grēki viņu nospiež. Viņš iet runcim līdzi. Pēc maza laiciņa viņi satiek zaķi, tas arī iet līdzi un beidzot satiek lapsu. Šī nabadzīte tīri stīva, jo nupat gribējusi ielauzties vistu kūtī, bet pamanīta un krietni piekauta.
Tā nu runcis, vilks, zaķis un lapsa iet pa ceļu un noiet meža malā pie lielas bedres. Runcis saka, ka tepat jau esot tā grēku sūdzamā vieta. Pār bedri viņi pārliek koku un tad katram jāiet pāri. Kam Dievs grēkus piedošot, tas pāriešot, kam ne, tas iekritīšot bedrē. Labi, pirmais iet runcis, viņš ar nagiem ieķeras bomī un pāriet laimīgi. Nu iet zaķis, tas nevar noturēties un iekrīt bedrē. Tāpat iekrīt arī lapsa un vilks.
Runcis paceļ savu cepuri un lepni aizčāpo uz māju, jaunus grēkus pelnīties. Zaķim, lapsai un vilkam bedrē sāk gribēties ēst, bet nav nekas pie rokas, ko dabūt, un no bedres ārā nevar tikt. Te lapsa saka, ka vajagot dziedāt, un kam smalkāka balss, to apēdīšot. Nu visi velk meldiņu, bet zaķim, kā ir tā ir smalkāka balss, neko darīt, lapsa ar vilku ņem šo un apēd.
Pēc kādām dienām nu abiem tā gribas ēst, ka vairs nevar izturēt. Lapsa saka, ka atkal jādziedot un kam rupjāka balss, to apēdīšot. Vilkam ir rupjāka un lapsa ēd viņu nost.
Pēc kāda brītiņa garām brauc zemnieks ar zivim, un lapsa nu izliekas par nosprāgušu. Zemnieks izvelk lapsu no bedres, grib aizvest mājā un parādīt bērniem. Viņš ieliek nosprāgušo lapsu vāģu sānos un brauc, bet pa ceļam lapsa nolec un norauj līdzi zivju kulīti. Viņa aizskrien krūmos, apēd zivis un iet mājā smiedamās. Viņa domā: man grēki vislabāki piedoti.
J.Johansone Rīgā, A.Bērzkalnes krājumā