Reiz tēvs ar savu sešpadsmitgadīgo dēlu brauca mājās ar siena vezumiem caur lielu, tumšu mežu. Bija lietains un vējš šņāca kokos. Tēvs brauca pa priekšu, dēls aiz viņa.
Pēkšņi dēla vezums dubļos apgāzās. Viņš sauca tēvu, bet vētra bija tik skaļa, ka tēvs nedzirdēja. Dēls pats vezumu pacelt nevarēja, tāpēc nolēma ielīst kokā un paskatīties apkārt. Tad viņš tālumā pamanīja mazu gaismiņu.
Zēns devās gaismai pakaļ un atrada mazu, pamestu mājiņu. Tur neviena nebija, bet galds bija klāts ar gardiem ēdieniem. Viņš paēda un apgūlās aizkrāsnē gulēt.
Naktī mājiņā ieradās ne visai jauka čupiņa klaidoņu. Viņi ēda un trokšņoja, un pa brīdim metās pie krāsns, kur gulēja zēns. Beidzot viņi pamanīja zēnu un izdomāja viņu paslēpt mucā meža vidū, lai no rīta izdomātu, ko iesākt.
No rīta mežā sāka kaukt vilki. Zēns – vienkārši gara laika pēc – iekaucās pretim. Kāds vilks to sadzirdēja un pienāca pie mucas. Zēns saķēra vilku aiz astes! Vilks pārbijās un skrēja tik ātri, ka muca lēkāja līdzi, līdz sadūrās pret priedi un saplīsa. Zēns izkāpa ārā – sveiks un vesels.
Par to viņš vilku noglāstīja, un vilks – redz, cik labi! – aizveda zēnu uz mājiņu, kur dzīvoja tēvs ar trim meitām. Zēns iegāja iekšā un teica:
“Labvakar! Vai jums nevajag ļoti retu dzīvnieku – Vāczemes tekuli? Man tas ārā pie žoga piesiets!”
Tēvs un meitas bija ļoti ieinteresēti, jo domāja, ka tas ir kāds īpašs zvērs. Zēnam ļāva to ielaist kūtī. Bet tas retums, protams, bija vilks – un vilks naktī sabiedēja visas avis.
Tēvs sadusmojās un teica meitām:
“Ak, ak! Tas zēns mūs piemānījis! Jāatrod viņš!”
Bet, kamēr viņi meklēja rungas un cirvi, zēns pa kluso paslēpās zem gultā ielikta bišu stropa un apsedzās ar segu.
Tēvs ar meitām ienāca istabā un – nezinādami, kas tas par bumpuli — sāka sist stropu! Bites saputrojās un izskrēja ārā, sadzeļot visus, kas sit.
Tēvs un meitas bēga ārā, bet zēns pa to laiku savāca visas bites groziņā un ielīda stropā atkal iekšā.
No rīta piebrauca tie paši klaidoņi, kas zēnu bija atstājuši mežā. Viņi gribēja kaut ko nozagt, un ieraudzīja — oho! stropu! Domāja, ka tajā medus. Uzlika stropu ratos un brauca prom.
Bet tad zēns iekšā – stropā – iesaucās:
“Zagli! Zagli! Ķeriet!”
Klaidoņi pārbijās – no kurienes tāda balss? Bites? Spoks? Burvis? Viņi lēca laukā no ratiem un aizbēga.
Zēns izlīda no stropa, paņēma ratus, zirgu, bišu stropu un priecīgs devās atpakaļ pie sava tēva mājām.
No tā laika zēnam ar bitēm gāja ļoti labi – dārzs bija pilns ar bišu stropiem un medus nekad netrūka.